Dažus ratus aiz mums viņa apstājās un sāka ar savām garajām rokām gramstīt pa vienu vezumu. Viņa pacēla teļu aiz sasietajām kājām gaisā, apgrieza uz otriem sāniem, kaulējās gan pavisam klusām, gan pārāk skaļi, līdz beidzot teļš bij nopirkts. Turpat apkārt ložņāja pāris žīdeļu, bet tie neiedrošinājās Māru pārsolīt. Viņa ar lielu pārākuma apziņu noskaitīja naudu, tad uzmauca teļu ka kurvīti uz kreisas rokas elkoņa, pasita vēl līdzsvara un joka pēc otrā padusē vienu žīdu un aizgāja. Zīds visu laiku bļāva un kārpījās, kājas tirinādams, bet viņa to palaida tikai ielas malā. Tur tad viņš palika kā koka zaldātiņš, ļodzīdamies un aizgājējai muļķīgi pakaļ noraudzīdamies.
Madaļa dzīvoja tepat kaimiņos, Oruļu krogā. Starp abiem Brangaļiem, Skuju un Kalnamiķelanu, sanāca robežā ar mūsu ganībām gabals kroga lauka. Reiz, kad ganību malā ganīju, Minna ar govīm pielaidusies, teica:
«Ja gribi Madaļu redzēt, tad nu ir pats labākais laiks. Viņa tepat piekalnītē ar.»
Es biju daudz par Madaļu dzirdējis un labprāt gribēju viņu redzēt. Tā kā Minna solījās piecas minūtes uzskatīt cūkas, tad jozu ganībām cauri uz kroga lauka malu un ieskrēju Madaļai gandrīz krūtīs.
Patiesi tāda viņa bija, kādu to daudzināja. Galvā vīriešu cepure spīdošu nagu. Mugurā vīriešu svārki. Mati apcirpti līdz ar apkakli. Līka pīpe zobos. Nu vīrietis kas vīrietis. Tikai bikšu vietā lindraki. Pavisam īsi lindraķēļi, nedaudz pāri ceļgaliem, tā ka varēja redzēt zābaku stulmus līdz pat augšai. Madaļa gāja arklam pakaļ tikpat droši un vingri kā puisietis. Vagas galā apgrieza zirgu, izņēma pīpi no mutes, nospļāvās, noslaucīja ar delnu zodu un tad, dūmiem kūpot, pārcēla vērstuvi.
Es stāvēju, pātagu plikšķinādams, lai Madaļa domātu, ka esmu govu gans; jo man gribējās viņu krietni apskatīt. Nu tak vīrietis, nu! Piemiegtas acis, no kurām uz visām pusēm aizstaroja sīkas grumbiņas. Ap kaklu salocīts lakatiņš kā visiem puisiešiem. Nudien, nebūtu to lindraku, es domāju, katrs teiktu, ka tas ir Mārtiņš vai Miķelis, tikai ne Madaļa.
Es skrēju atpakaļ pie Minnas, un mums bija daudz ko runāt un Madaļu aprunāt. Jo cilvēkam ir nelāga daba par visu neparasto uztraukties.
«Kam viņai vajadzētu šita ākstīties ar to ģērbšanos!» es teicu.
«Kas tur par ākstīšanos?» Minna pretojās. «Stāsta, ka vēl nesen visi kungi matus pinuši bizē. Nav nekāds brīnums, ka sievieša cilvēks tos kādreiz iedomājas nogriezt.
Uz pieres jau cērp daudzas, un izskatās pavisam glīši, kā Sinalinsku Līzei pat. Man tikai māte neļauj, citādi sen būtu nogriezusi.»
«Ar matiem vien neviens nevar glītāks tikt,» es mēģināju runāt gudri, kā biju lielos dzirdējis runājam. «Tev jau nav vēl pierē grumbu, ko slēpt. Man liekas, tu ne pēc kā neizskatītos.»
«Bet taisni man piestāvētu, jo man ir garš ģīmis un taisns deguns.»
«Nu tad griez ar!»
Es negribēju ar Minnu strīdēties nieka matu dēļ. Bet par Madaļu paliku domās, ka viņa tomēr ākstās.
«Kādēļ viņai vajag izlikt sevi visai pasaulei par apsmieklu? Kurš cilvēks brauc pa lielceļu, tas droši vien rāda ar pātagas kātu līdzās sēdētājam kā uz kādu ērmu, kad Madaļa kur tuvumā ar, ecē vai pļauj sienu. Varbūt uzkliedz pat zaimus.»
«Abet kā tad izskatītos ar pīpi, kad lakatiņš galvā? Pat čigānietes pīpē tikai īsu ļuļķi, bet Madaļa grib lepnu pīpi turēt. Un runā, ka viņa mīlot arī čarku. Kad nu viņa tāda, kāda ir, sēd kopā ar citiem dzērājiem svētdienas pēcpusdienā, tad neviens nevar pateikt, ka tas nav vīrietis, jo neviens nezina, vai tur zem galda lindraki vai bikses.»
Tā mēs izrunājāmies krustām šķērsām, līdz beidzot nonācām pie atziņas, ka Madaļa stāv tomēr pāri citiem cilvēkiem, jo viņa nebaidās ne izsmiekla, ne pārmetuma. Viņa varbūt tādās reizēs tikai pavīpsnā, izņem pīpi no mutes un izšļirc pa zobu starpu līdz ar nelabajām sailām visas paļas
Par Grietiņu es iepriekš tikai tik daudz biju dzirdējis, ka tas esot vīrietis, bet iesaukts sieviešu vārdā tāpēc, ka strādājot vienigi sieviešu darbus. Teica viņu slimīgu esam, un tad jau varēja arī saprast, — viņš labāk vērpa, adīja vai kaut ko pielāpīja nekā gāja riju kult vai staigāja arklam pakaļ.
Grietiņu es, pusdienā sadzinis, atradu sēžam saimes istabā uz sola un runājamies ar skrodera māti Ilžu. Viņš bija noadījis un atnesis kamzoļus — saimniekam pelēkus, Jankam koši sarkanus, kādus valkāja visi jauni puiši, saņēmis piku sviesta, gabalu gaļas, bīdelētu miltu kulīti un taisījās iet. Bet tad ienāca saimniece un aicināja viņu palikt pusdienā. Grietiņa gan brīdi pretojās, kā jau tas pieklājīgam cilvēkam piederējās, beidzot tomēr palika. Viņš sēdēja pie galda taisni uz tā stūra, kur galā es stāvēju, un bija man tik tuvu, ka redzēju katru pūciņu uz viņa vaiga. Šī cilvēka seja bija pati labsirdība, viņa acis tik skumjas un pazemīgas. Viņš stāstīja, cik pagājušā ziemā noadījis cimdu pāru, cik zeķu, cik kamzoļu. Mūsu sievieši plecus vien raustīja, to dzirdēdami.
«Jā,» Grietiņa beidzot nopūtās, «dzīvs neviens zemē nevar ielīst, un, kamēr elpo, tev gribas ēst kā kuram katram.»
Pēc Šiem vārdiem es pēkšņi ieraudzīju, ka šis cilvēks bija stipri vecs. Ne par velti viņam mācītājs bij atļāvis pa svētdienām sēdēt ubagu baznīcā un saņemt dāvanas. Un, kad es tagad atceros, kā Grietiņa sēdēja uz sava ķeblīša tur, Neretas baznīcas priekšnamā, tad liekas, ka skatu Jaņa Rozentāla gleznu.