CIEMĀ pie PĒTERĪŠA
Pusvasaras es biju rnātei plijies virsū, lai laiž uz Riekstiņiem, jo sevišķi pēc tam, kad Riekstiņiene, no tirga braukdama, bij pati aicinājusi, lai taču kādreiz atnākot pie Pēterīša ciemā. Es visādi raudzīju mīkstināt mātes sirdi, gan aizrādīdams uz toreiz dabūto pēperkoku, gan uz Pēterīša nocirsto pirkstu.
«Gan jau, gan, — vasara gara,» māte arvien atrunājas.
Tad es mēģināju ar vecomāti, un tā uzreiz mani saprata.
«Kad tu tikai zinātu aiziet!» viņa, mani no galvas līdz kājām noskatīdama, teica.
«Kas tur ko nezināt?» es, jau pa pusei uzvarējis, iesaucos. «Cauri mūsu ganībām, garām Brangaļiem, to skujām cauri, kalniņā un pie kroga smēdes klāt. Tad ap stadulas stūri, un turpat Salāte. Sluķines paliek pa labi, Liepiņas pa kreisi roki. Trīs kalni uz skolas ceļa. Es aizmidzis aizietu. Pa sapņiem es jau divi reizes esmu gājis …»
«Kad to mēsla suņu nebūtu.,. Liepiņām viņi īpaši špetni.»
«Ak, ko suņi man var padarīt! Uz ceļa diezgan akmeņu. Kad nāks, vilkšu tā, ka atsēdīsies. Varu arī vēzdu paņemt. Nē, suņu dēļ tad —»
Šai sarunai bij labi panākumi. Vecāmāte ne tikai mani palaida, ganos iziedama, bet arī izbrīvoja pie saimnieces, kas bija visgrūtākais gabals. — Kādā sau
lainā pusdienā, kad sadzinis iegāju virtuvē pie saimnieces, viņa pirmā iesāka:
«Smuks laiciņš šodien, vai ne?»
«Nu ta smagi smuks,» es atteicu.
«Tad jau šodien varbūt tu varētu aizskriet.»
«Kur tad?»
«Nu uz tiem taviem Riekstiņiem.»
Debesu vārti atvērdamies nebūtu mani priecīgāk pārsteiguši. Es stāvēju bridi sasalušiem vaigiem, tad jutu, ka nosarkstu līdz ausu galiem. Es saķēru saimnieces roku un pabučoju, mīļāk nekā mātes roku, un, ne vārda neteicis, izskrēju laukā.
Es gribēju tūlīt doties ceļā, bet māte lika nomazgāties un apvilkt citas bikses. Vajadzēja ari paēst: jo, kad aizejot neēdis, tad ciemā netiekot mielots.
Es ēdu, bet ēdiens negāja pie sirds. Saimniece, to redzēdama, teica — vairāk citiem nekā man:
«Cik maz tādam vīram vajag, lai būtu laimīgs!»
Kad es jau biju gatavs un māte mani ievadīja olnīcā, saimniece vēl sauca no dārza:
«Patec, Jānīt, šu!»
Es kas zina cik reižu biju stāstījis par Pēterīti un ka Riekstiņiem nav ābeļdārza. Nu viņa man iedeva četrus lielus, sarkanus āboļus, piesacīdama aiznest tam mazajam zēnam.
O, kā nu es gāju! Rokā liels koks. Svārķeļu skoteles kā pūšļi abos sānos. Zils ar baltu rūtainas bikses un basas kājas. Cepure uz pakauša. Neviens man nevarēja nekā pārmest vai ko piezīmēt.
Līdz ganībām es gāju, kā cilvēkam jāiet, bet, tiklīdz mani bija aizseguši pirmie paegļu krūmi, metos skriet un skrēju iīdz Branguļu lauka malai. Tad, sirdij smagi klauvējot, gāju atkal soļiem, brīžam ātrāk, brīžam lēnāk, pilnīgi saskaņā ar domām un sajūtām. Laimīgi es
tiku garām Oruļu smēdei un pašam krogam, neviena nepamanīts un neuzrunāts, jo visi gulēja dienavidu. Uz Liepiņu tilta es brītiņu pastāvēju, zodu pārlicis pāri lēnei, iespļāvu ūdenī un noraudzijos, kā ap plunkši saskrēja no visām pusēm mazas zivtiņas. Tad gāju tālāk.
No Liepiņu suņiem rrian bij trakas bailes, jo labi atcerējos Jurģu dienu, kad tie aiztrēma mūsu aitas. Par laimi, suņi gulēja istabas galā ēnā, kājas izstiepuši, tik cietā miegā, ka ne galvas nepacēla, kad es turpat nedaudz soļu atstatumā gāju mājām garām. Protams, es liku soļus tik viegli cik vien mācēdams, turēdamies uz pirkstu galiem pat vēl tad, kad biju jau aiz rijas.
Un tad, uz pirmā kalna tikušam, man vajadzēja apstāties, it kā kādu brīnumu ieraudzījušam. Tur, mazliet pa labi, pāri Lauriņu elkšņiem un kārklu krūmiem, aiz arumiem un labības laukiem, stāvēja Riekstiņi.
«Mūsmājas!» es čukstēju un laidos skriešus, paturēdams brīnišķīgo sētu joprojām acīs.
Nekur, nekur citur saule tā neapspīdēja jumtus, sienas, logu slēģus. Kam vēl pasaulē bij mājas galā tādi koki un kur citur tik augsta akas vinda?!
Ticis trešajam kalnam pāri, es nogriezos pa Lauriņu malu un skrēju, gluži kā Jurģos ar Vaktiņu skrējām. Tikai tagad mani nesa prieks, bet toreiz sirds sāpes. Redzēs, vai rnani vēl pazīs, — es domāju par Vaktiņu. Un ko Pēterītis sacīs? Un kā tur tagad izskatās sētsvidā, mazajā dārziņā, kāpostu dārzā un pie smēdes un . .. Bet pagaid! Vai tur lauka vidū Vaktiņš nekasa peles? Es iesvilpos. Viņš pacēla galvu, paskatījās un strādāja vēl nadzīgāk, līdz pusei ielīdis izkastajā caurumā. Tikai kad biju pienācis uz nedaudz soļiem un ierunājos, viņš mani pazina. Mēs viens otru gribējām vai apgāzt aiz līksmības pēc tik ilgas neredzēšanās. Tad gājām abi blakām uz mājām. Es šad tad viņu
apglaudīju, viņš paslējās uz pakaļkājām, iesmilkstējās un piedūra mēli man pie auss.
Pēterītis sēdēja viens pats mazajā dārziņā uri cepa kukuļus no smiltim. Es apstājos pie vārtiem un saucu viņu vārdā. Pēteritis mani raudzījās kā svešiniekā, vēl bridi rušinājās ar smiitim, tad trūkās kājās un nozuda aiz istabas pakša, lai pēc rnaza brītiņa, apskrējis ap māju, parādītos uz klēts priekšas.
«Mem! Ievas Jancs!» viņš kliedza, cik spēka.
Tūlit arī atvērās klēts durvis, un uz sliekšņa stāvēja saimniece, miegu no acīm berzēdama.
Un nu sākas mana ciemošanās. Vispirms es tiku mielots! Man padeva ar krējumu attaisītu biezpienu, kam virsū uzspiesta karote sviesta, un krūzīti salda piena. Nē, neviens nemācēja sataisīt ne tik gardu sviestu, ne biezpienu kā Pēterīša mate. Ēdot man vajadzēja pastāstīt, kā iet mātei un vecaimātei. Es atbildēju uz visiem jautājumiem kā mācēdams, un, kad biju paēdis, tad Pēteritis pieķērās man pie rokas un veda mani tur un atkal tur un citur. Visas vietas man bija tik pazīstamas, visur bija spodras, jaukas atmiņas. Mēs aizskrējām uz linu mārku, lai paskatītos, kā tur zaļās vardes tupēja uz piesmacējušajiem slogiem, kas tikko turējās ar virsmalu uz ūdens. Mēs iebridām Seskā. Zileņu laiks jau bija pāri, brūklenes vēl negatavas. Es pastāstīju par savu pārēšanos tur Iždēļu purviņā, un Pēterītis smējās.