«Tev jau arī nav diezin kā gājis,» es viņam teicu. «Ar to pirkstu. Parād šu!»
Pēterītis pastiepa kreiso roku, kas bija pelēka no smiltīm, zaļa no zāļu un mētru sulas, sarkana no elkšņu mizām un brūna no sarūsējušām dzelzīm tāpat kā man; jo ko tikai mums pa šo ciemošanās laiku nevajadzēja pārcilāt, apgrozīt, plūkt un plūkāt!
«Labi vēl, ka šitā,» es lietpratīgi teicu. «Tu varēji nocirst visu roku. Ko tad tu būtu darījis?»
Pirkstiņš bija nocirsts tepat līdz naga saknei. Nags auga un liecās apkārt pirksta galam līks un smails kā vanaga nags. Beidzot es pamācīju savu mazo draugu: «Bērniem nav nekāda spēlēšanās ar asām lietām.» Cik ātri, cik brīnum ātri pasaulē paiet viss, kas labs un skaists. Ilgs ir tikai drūmais, pelēkais, ikdienišķais, nejaukais. Puķe zied dažas dienas, daža tikai vienu dienu. Tauriņš nometas, un, kad tu gribi to sākt aplūkot, viņš jau ir projām. Svētdienai ir te rīts, te vakars. Rožains mākonis peld un izgaist. Bet cūkas skrien un kviec ik dienas, un tu netieci no tām vaļā, tāpat kā no istabas sienām, kad ir ziema vai kad esi slims. Tā arī mana ciemošanās drīz bij galā. Pavisam nemanot saule noslīdēja aiz smēdes bērziem, un Pēterīša māte mani mudināja steigties uz mājām, reizā mierinādama: «Tu jau atnāksi vēl, kad būs kāds cēliens brīvs.»
MAN PAZŪD MĀTE
Kādā sestdienas vakarā piepeši bija pazudusi mana māte.
Te, tāpat kā Riekstiņos, uz pirti gāja papriekšu puisieši, tad meitieši, un, kad tie atnāca, tad tikai ēdām vakariņas. Tā kā sieviešiem mazgāšanās un pēršanās parasti vilkās ilgāk nekā mums, tad gandrīz katru sestdien vakariņas iznāca ēst ar uguni. Vasaras vidū tas izskatījās brīnum savādi, kad Māra nolika galda vidū starp putras bļodām savu jauno lampu ar cilindru un baltu skrama jumtiņu. Oda pēc petrolejas, un bija galda virsus un ēdāju sejas tik gaišas, bet visa istaba ar pārējiem cilvēkiem un lietām pazuda tumsā.
Toreiz, neredzēdams māti sēžam parastajā vietā pie galda, es sākumā sevi mierināju, ka viņa būs drusku aizkavējusies un nupat, nupat nāks. Bet viņa nenāca.
Kas tur varēja būt? Kad es gāju uz pirti, viņa taču man vēl izdeva tīru kreklu un bikses. Un, kad es pārnācu, viņa ar slotu padusē aizgāja kopā ar citām sievām.
Es pārlaidu acis pāri istabai. Tur pakrēslī kūņājās vecāmāte, Ilža čubinājās ap savu gultu, Praimaniete sēdēja. Te pie galda bija saimniece, Māra, Minna. Visi cilvēki bija kopā tīri un omulīgi, tikai viņas nebij. Kurnoši man sāka spriesties kaklā. Prasīt? Teikt kādu vārdu? Lielie varēja mani izsmiet kā dažu labu reizi, kad biju izrādījis savu pieķeršanos mātei:
«Ciča gribi?»
Ne! Es nolaiziju karoti un, apgāzis uz gaida kņupu, izgāju laukā.
Kur es zināju iet un kur meklēt? Bija jau krietni satumsis. Ābeles stāvēja dārzā tik pelēkas, ka nevarēja saredzēt neviena āboļa. Klusums bija tāds, ka es, klausoties, vai kur nedzirdēs soļus, dzirdēju tikai klusu spiegšanu pats sava galvā. Man kļuva baigi, vienam tā nakti tumsā stāvot. Es būtu svilpojis, lai sevi drošinātu, bet, kas vakara laikā svilpoja, tas sauca velnu, un velns nebija nekāds labais biedrs cilvēkam. Man bija tik bail, ka tirpas skrēja no pakauša uz leju. Es tomēr gāju, izgāju pa rijas vārtiem un pagriezos pa celiti uz pirti. Es gribēju būt neredzams un nedzirdams, lai nekas man nevarētu piesisties. Es elpoju tikai ar pusi elpas un urbos ar visiem gara spēkiem tumsā, lai kaut ko saskatītu un saklausītu …
Zirgu dārza bērzi, zem kuriem atradās pirtiņa, bij tikpat pelēki kā ābeles tur sētsvidū un vēl klusāki kā tās. Es pagāju tik tālu, ka varēju jau viedēt pirtiņu. Priekšiņas durvis bija cieti. Es piegāju pavisam klāt. Aizkrampētas. Pa lodziņu nāca siltums un slotu saldā smarža. *
Mans satraukums auga. Nu es vairs nebijos no tumsas. Man uzmācās kaut kas lielāks, melnāks par nakti. Te dārza malā bija veca aka…
Es gāju uz aku, sirdī nesdams vienu vienīgu vēlēšanos: kaut māte nebūtu tur iekritusi.
Aka stāvēja kā svina pielieta. Daži zāļu stiebri atspīdēja ūdens spogulī. Man kļuva vieglāk. Ko es baidījos? Aka taču bija tā piesmadzējusi, ka pat es nebūtu tur varējis noslīkt, ne vēl tik liels cilvēks kā mana māte. Es nesapratu, ko nu iesākt, kurpu griezties.
«Mcm!» es mēģināju saukt, bet aprāvos, un šis vārdiņš izlaidās no manas mutes kā oda siciens, ko dzirdēju vienīgi es.
Asaras man nebūtu ļāvušas runāt, ja es tagad būtu sastapis to, ko meklēju. Bet viņas nekur nebij.
Pēc laba laika, kad velti biju klausījies un skatījies, domās sevi nostādīdams galīgi pamesta bāreņa kārtā, es lēnām vilkos atpakaļ uz istabu. Durvju priekšā stāvēja saimniece un saņēma mani ne jau taisni ar rājienu, tomēr ar pārmetumu:
«Valkājas nezin kur tik ilgi kā mūslis, rievar ne sagaidīt. Tak durvis jāaizšauj!»
«Es jau pats būtu aizšāvis,» es atbildēju un iespraucos viņai garām istabā.
Es nevarēju tādos apstākļos izpaust savas rūpes un sāpes, lai cik sirds pilna.
Bet, kad es novilcies iekāpu gultā, es piepeši tiku atbrīvots no visiem slogiem. Te taču māte jau gulēja. Savus kuplos matus viņa bija cieši apsējusi ar lakatiņu. Viņa parāvās tālāk, kad es nogūlos līdzās, un smagi nopūtās. Es ieliku galvu viņas iegulētā vietā, kas bija mazliet mitra un tik silta, kā kad pati saulite to būtu sasildījusi.