KĻAVU LAPAS
Ne Riekstiņos, ne tagad Valašiņās, kur ap mājām auga daždažādi koki, nebija neviena kļava. Varbūt tāpēc kļavs manā prātā bija iesakņojies tik skaists un varens. Krusttēvam bij kļava ēveļu spali. Tie bližģēja kā zīds un šķita piebārstīti brūnganiem graudiņiem. Un, kad es prasīju, kas tas par koku, tad krusttēvs lepni atbildēja:
«Tas ir, bračka brālīt, kļavs!»
Man patika vērot nedzīvus kokus tāpat kā dzīvus, un es kopš tās reizes visur raudzīju saskatīt kļavu. Bieži es noturēju bērzu par to, jo bērzam gadījās tādi pat iesarkani putrāmiņi baltajā miesā.
«Ja tu citādi nevari pazīt,» vecaistēvs mani pamācīja, «tad mēģini griezt ar nazi! Bērzs ir drusku pakulains, bet kļavs kā kauls.»
Un, kā mani pārbaudīt gribēdams, viņš tūlīt uzsauca:
«Bet pasaki, kas šitas par koku!»
Vectēvs laboja patlaban dažādus darba rīkus. Es paņēmu rokā man sniegto grābekļa zobiņu, paņēmu nazi, padrāzu un bez apdomāšanās teicu:
«Kļavs!»
«Trāpīji! Tas ir no paša resgaļa un tāpēc traki stiprs. Tikai meža ābele un sausvidis ir par kļavu cietāki. Zināms, kas purvā grābekli neprot uz rokām turēt, nolauzīs kač dzelzi.»
Vēl labāk es kļavu iepazinu no lapām. Ek, tam gan vajadzēja būt skaistam kokam, kam tik lielas, robotas lapas, kadas saimniece un vecāmāte klaja uz lāpstas, kad laida maizi krāsnī. Astoņu, pat sešu lapu pietika lielam kukulim. Laimīgas tās majas, kam bija pašām savas kļavu lapas. Diemžēl, tādas varēia pie pirkstiem saskaitīt. Upes gala saimnieces izpalīdzējās ar skalbēm, citas kaisīja miltus; bet kas viss tas bija pret kļavu lapām? Tās darīja apakšējo garozu tik koši rakstainu un mīkstu. Un, kad kukuli pārlauza, tad siltas maizes smaržai jaucas klāt lapu maigums. Likās, ka esi iegājis saules sasildīta mežā.
Kad dzīvojām Riekstiņos, kļavu lapas mums piegādāja Jurānu vecāmāte. Sauka mežā bija visādu koku dieva svētiba, un vecaimātei laika diezgan lapas salasīt un savērt virtenēs. Te, Valašiņās, bij tā lieta citādāka. Saimniekiem muižas kalējs bija radu, un tam turpat pie smēdes, ka saimniece stāstīja, auga liels kļavs. Tur viņa brauca ik rudeni lapās, un šogad man vajadzēja braukt līdz, tāpēc ka krustā viņai bija iemetusies tāda nelāga kaite, kas neļāva locīties.
Mēs braucām skaistā, rāmā, saulainā rudens dienā. Vispirms mēs izbraukājām Sulainiškas, jo vajadzēja šo to nopirkt, un tikai atpakaļceļā iegriezāmies pie Neretas kalēja.
Saimniece jau iepriekš bija paredzējusi tālāko, un tā tas arī bija: mēs piesējām zirgu un iegājām kalēja dzīvoklī, kur kalējiene patlaban vārīja pusdienu. Pie loga sēdēja un tamborēja jauna meita. Kad tevi, — tā taču bija Pukatu Anna! To es pazinu no skolas. Zināms, es biju tikai tāds pusskolnieks, viņa gāja trešo ziemu un pavasarī tika iesvētīta. Tas tomēr netraucēja mūs draudzīgi sasveicināties, kā veciem paziņām pienākas. Un, kad saimniece teica, ka mēs atbraukuši kļavu lapās, kalējiene sacīja:
«Tad jau, Annīt, tu tam zēnam vari paiet līdz uz
Kumeļdarzu. Kamēr maltīte izvārīsies, mēs, raug še, ar Valašieni pasarunāsimies, un jūs pa tam salasīsiet. Es gan neesmu paskatījusies, vai ir kaut cik kritušas. Mū sējam gan birst pa krietnam.»
Anna tūlīt uzvilka jaku un apsēja lakatu. Mēs izgājām.
«Tepat jau lauzu lauzām,» es nedroši ieminējos, istabas priekšā ar kājām stumdams koši dzeltenās lapas un skatīdamies gaisā, kā tur puskailie kļava zari izplētās ka otrs jumts.
«Tās nav nekādas lapas,» Anna atteica un liecās jau ap mājas stūri, vedinādama mani līdz.
Es palaidu rikšiem pakaļ, bet, kad tiku klāt, tad atcerējos, ka bija paņemts no mājām maiss, kāmī lapas lasīt. Un es skrēju atpakaļ uz ratiem. Aizelsies es panācu un vaicāju:
«Kāpēc tās nav nekādas lapas? Vai tas nav kļavs?»
«Tas gan. Bet nezini? — Jo lielāks kļavs, jo sīkākas lapiņas. Mums jāmeklē zem jaunajiem kokiem.»
Nu mēs staigājām pa Kumeļdārzu, kas nebij nekas cits kā pils parks. Te auga visvisādi koki, gan slaidi, ka tikko virsūnes bij saskatāmas, kad atkāri galvu, gan žuburaini kā elkoņus ieplētuši milži. Aizvien, kad es zem kāda nobiruša kļava noliecos un sāku lapas lasīt, Anna mani aicināja tālāk, sacīdama, ka te taču neesot nekādu lapu.
«Iesim tur uz Neretiņas malu; kur slēnāka vieta,» viņa teica. «Tur ir lapas kā tava cepure.»
Mēs aizgājām līdz Neretiņai, kas bij pavisam maza upīte, vēl mazāka par Salāti, un gājām ar līkumu atpakaļ. Es nojautu, ka Anna negribēja mani aizvest uz vislielākajām lanārn, bet gan izrādīt visus Kumeļdārza jaukumus. Slavenākā vieta parkā bija kāda apaļa celtne, kam nebija ne sienu, ne logu, ne durvju. Tikai trīs pakāpieņi, tad līdzena grīda, apaļi stabi gar malām un virsū zaļš jumtiņš kā apgāzts katls. Te mēs apstājāmies.
«Tas ir štempels,» Anna paskaidroja. «Š-ite kungi dažreiz vasarā dzer kafiju. Uzkāpjam augšā!»
«Kad tikai mūs kāds neierauga!» es bailīgi ieminējos. «Man no kungiem nejēdzīgi bail.»
«Hi, hi! Kungs tāds pats cilvēks kā visi. Muižas bērni ar kungiem saraduši kā ar raibiem suņiem. Kad nāk, zēni paceļ cepures, bet meitenes pakniksē, un labi. Kad pats Šuvalovs atbrauc, tad gan tā kā šermuļi skrien pa kauliem, kad ieraugi. Jo viņš izskatās pēc ķeizara. Tikai bārzdas trūkst. Goda zīmju pilna visa krūteža. Pakaklē zib krusts kā saulīte. Bet grāfs ne ar vienu cilvēku nerunā, jo nemāk latviski.»
«Un Mikalauckis?» es vaicāju.
«Mikalauckis ir rentnieciņš. No tā nav ko bīties. Tam tikai Sulainišku žīdēni bučo roku.»
Tanī pašā brīdī, kad Anna tik lielīgi runāja par Neretas rentskungu, netālu nodimdēja, kā kad pa mucas dibenu sistu, — vau! vau!