«Muktars!» Anna iesaucās, un mēs abi bijām kā sviesti no štempeļa nost. Bet tad viņa pieliecās un skatījās uz pils pusi, sevi mierinādama: «He, tas nav vis Mikalauckis.»
Arī es pietupos un vēroju. Šoreiz man nebija tik bail no kunga kā no suņa, kam tik briesmīgi liela balss. Ak vai! Tur jau viņš arī bija. Taisni kā kumeļš. Balts, ar melnām lāsēm gar sāniem. Nu kā ziedaļa govs! Es neviļus ieķēros Annai piedurknē un vilku viņu projām.
«Tikai ne skriet!» Anna iesaucās.
Suns, kas pirmāk mūs bij vienīgi saodis, tagad, dzirdēdams balsis, laidās lieliem lēcieniem šurpu.
«Mukterīt! Mukterīt!» Anna zemā bal,sī labināja, pielikusi un sev viegli ceļus pliķēdama.
Es stāvēja kā sasalis, gatavs saņemt pat nāvi, ja netiktu glābts. Suņa deguns atradās taisni manu svārku virsējās pogas augstumā. Viņš to apostīja, dzidrām, zilām acīm ieskatījās man acīs un apostīja cepures nagu. Tad Anna iedrošinājās viņam noglaudīt pakausi. Suns nebija par to ne priecīgs, ne dusmīgs. Viņš bija vienaldzīgs kā kurš katrs kungs pret zemiem radījumiem, kādi bijām mēs. Kā atskrējis, tādiem pat lēcieniem viņš aizjoza atpakaļ, kad no pils puses bija atskanējis svilpiens.
«Tu esi vēl tagad bāls,» Anna smiedamās raudzīja atsvabināt savu piedurkni no maniem nagiem.
«Drusku sabijos gan,» es arī mēģināju smaidīt.
«Man tad nemaz nebija bail. Muktars ir gudrs suns un mani drusku pazīst. Bet, ja būtu bēguši, viņš mūs abus nostieptu gar zemi. Tas, kas tur ar viņu iznāca no ābeļdārza, bija dārznieks, pēc uzvārda Brālis. Liels dzērājs, bet kungs viņu labi ieredz, tāpēc ka neviens neprot dārzu tik labi apkopt un nosargāt. Naktī Muktars viņam lielu lielais palīgs. Noķers un nostieps gar zemi katru, kas iedomāsies līst āboļos vai ogās. Bet nu gan lasīsim lapas.»
Anna sāka čakli locīties zem pirmā kļava. Es darīju tāpat. Lapas krājās. Drīz maiss jau bija pusē, tad pilns. Beidzot mēs to piestampājām un aizsējām. Kad nonācām pie ratiem, kalējiene, iznākusi priekšnama durvīs, sauca maltītē.
Bija izvārīti svaigi kāposti ar kartupeļiem un jēra gaļu, akurāt kādi man garžoja. Tomēr… Vēl ēdot man pa reizei bija jānokrata šermuļi no pleciem tā velna suņa dēļ. Būtu viens bijis, es droši vien būtu bēdzis…
Mājās lapas vēl bij glīši jāsakārto, jānogriež garie kāti un jāsaver uz stipra diega, lai var sasiet virtenē un pakārt sausā vietā.
MĀRAI PRECINIEKS
Tas notika rudenī. Es jau biju izstaigājis baigo ceļu uz mācītāju un gatavojos pirmdien iet uz skolu, kas likās tīrais prieks pēc ganu grūtībām. Un taisni tanī sestdienas vakarā mums atbrauca viesi. Jā, taisni mums un ne saimniekiem, kā to katrs varēja domāt, kas redzēja uz damblīša cēlo pajūgu: sirmu, dābolainu zirgu, lielu kā krāsni, un pavisam jaunus tamborratus sarkaniem riteņiem. Arī paši iekšā sēdētāji nebija no prastajiem. Tiem abiem mugurā bij melni mēteļi, un, kad sētsvidā izkāpa no ratiem, tad vārēja tikai priecāties, ka zeme sausa un sētsvids tīri noslaucīts, — tik koši spīdēja viņu gamašas.
«Jānudie!» vecāmāte, pa logu paskatījusies, iesaucās. «Tas viens abet taisni kā Skujiņu Miks.»
Es biju cūkas sadzinis un gadījos istabā.
«Tikai nebāz degunu pie rūts!» viņa man uzsauca, kad gribēju paskatīties arī es.
Pieminēto cilvēku man vajadzēja pazīt. Es viņu biju redzējis priekš viena gada, kad mūsu atpakaļceļojumā no Dinaburgas Staļmuižas Skujiņos gulējām nakti. Es pavirši pavēros, stāvēdams no loga par lielu gabalu,
«Tas gan nav,» es gribēju patlaban teikt, bet vecāmāte izsteidzās laukā un atradās jau pie ciemiņiem.
Žigla kā šaudekle viņa vispirms aizdzina suņus, tad visai priecīga sasveicinājās ar atbraucējiem. Beidzot viņa izrīkoja, kur piebraukt ratus, lai varētu nojūgt zirgu. Aha, tur nu gadījās arī vecaistēvs. Nu vairs nebija ko bēdāt, tas gan zinās, kur zirgu nolikt. Es redzēju, ka viņš izņēma ciemiņam grožus no rokām. Un nu vecāmāte nāca pa priekšu uz istabu un viņi abi pakaj. Hm… Tas pirmais varēja būt gan Skujiņu Miks. Tam bija tāds palīks deguns un dzeltena bārdele. Bet kas tas otrais ar to lādīti pie rokas? — Es aizmanījos uz mūsu gultu.
«Labvakar!» ienācēji viens pēc otra teica, un man vajadzēja atņemt, jo visi cilvēki vēl bija ārā kur kurais. Pat krusttēvs nebija pārnācis no muižas, kur mācījās par galdnieku. Vecāmāte lika viesiem apsēsties kaktā pie viņas galdiņa.
«Ņemiet par labu!» viņa teica, krēslus ar priekšautu noslaucīdama un drusku paceldama.
«Paldies. Neba kājām nācām,» ciemiņi pretojās, tomēr apsēdās.
Mūsu gulta bija turpat netālu. Skujiņu Miks manī tā ilgāk paskatījās, un es nejauši pasmaidīju.
«Vai tas nebūs Ievas Jancis?» viņš pēkšņi iesaucās.
«Es tevi uz vietas pazinu,» es atteicu un lielīgi piebildu: «Nav vel ne gads, kad mēs ar vecomāti ciemojāmies jūsu mājās.»
«Tad nāc un piedod roku!» Miks man māja.
Es piegāju. Miks, manu roku kratīdams, teica:
«Brangi esi pastiepies pa šo laiku. Mēs, lielie, gadus vairs nevaram mērot pie sava auguma. Tie jāskaita. Vai ne?»
Ar jautājumu viņš, protams, griezās pie sava biedra.
Vecāmāte atstāja istabu. Es aizgāju atpakaļ uz gultu, un nu ciemiņi sarunājās savā starpā, bet tik klusām, ka es varēju noķert tikai retus vārdus. Abi viņi centās izteikties smalki, pēc grāmatas. Nevarēja zināt,vai tas otrais tiešām nebija kāds ievērojams kungs. Jo viņam pēc mēteļa novilkšanas palika mugurā gari* melni svārki pāršķieztu pakaļu līdz jostas vietai. Bikses zem šiem svārkiem izskatījās kā stabulītes. Skujiņu Miks bija ģērbies kā visi cilvēki, kaut gan arī viņš nebija no prastajiem. Viņš bija Gārsenē par skrīveri un tikai šad un tad aizbrauca uz Staļmuižu apskatīt, kā māte un patēvs saimniekoja tur, Skujiņās.