Pamazām saradās istabā visa saime, kā jau sestdienas vakarā. Pārnāca arī krusttēvs un, Miku ieraudzīdams, iesaucās:
«Tad nu reiz tu tomēr atbrauci, brālēn?!»
Miks atbildēja:
«Vai zini, tas nav vis joks — kratīties tādu gaisa gabalu pa zemes ceļu. Ar kaut kādu kleperi tad par vienu dienu vis nebūtu tikuši. Bet, raug še, ar Pšepšicka sirmi kā līgot atlīgojām. Ak jā, — vai tu saņēmi grāmatu no manis? Es jau tev par mūsu lietu rakstīju.»
Nē. Krusttēvs nebija saņēmis nevienas grāmatas. Varbūt pagājušo svētdien bija izsaukta tikusi, bet, tā kā uz baznīcu neviens nebij gājis, tad droši vien tā gulēja pie mācītāja.
Ciemiņiem ar krusttēvu iznāca garāka sarunāšanās par to pašu vēstuli, par sievu, lopiem, istabas lietām un naudu. Es tur daudz nekā nesapratu, tāpēc izskrēju laukā. Varbūt es biju saimniecei vajadzīgs virtuvē.
Cik gan jauka bija tāda ciemošanās, to es nule tikai īsti aptvēru. Kā nu bija pārvērties vectēva kakts, kad tika vakariņas ēstas. Uz nelielā galdiņa, kas bija piegriezts gultai, tagad gaiši dega no saimniekiem paiienētā lampa. Vecāmāte bija izcepusi blinčukus. Tie smaržoja cauri visai mājai, un es pie lielā galda, putru strēbdams, dzīvoju līdzi tur tiem, kas tik garži ēda, piedzerdami saldu tēju. Vēlāk viņi dzēra arī ko stiprāku no mazas glāzītes. Visi pīpēja papirosus, pat vecaistēvs, kas citādi tikai pīpi rūģināja. Tika mūsu pusē ielūgti arī saimnieku Jānis un skroderis, lai ciemiņiem būtu omulīgāk. Krusttēvs domāja, ka a.rī Māras jaunkundze varētu ar viņiem pasēdēt; bet Māra uzrunāta tikai pienāca, apsveicinājās ar viesiem un, pavilkuši lakatu vēl vairak uz acīrn, nekā parasti valkāja, izgāja. Viņa darija to tik pareizi, ka pareizāk nevarēja. Ko te viņa viena būtu sēdējusi, kur puisieši tīksminājās ap degvīna blašķi un pūta dūmus līdz griestiem? Ne viņa mācēja jokot, ne gaiši smieties, ne varēja kādam patikt ar savu lielo augumu, mazliet uzmesto kuzu un pārmērīgo degunu. Par sievu jau šis lepnais kungs viņu tā kā tā negribēs ņemt…
Māte drīzi gāja gulēt un nejāva man palikt augšā. Es izstiepos gar sienu kā vienmēr un šad tad paslēju galvu, kad kāds skaļāk iesmējās vai pateica ko jocīgu. Beidzot, kad varēja domāt, ka nu jau būtu laiks visiem iet pie miera, vīrieši sakarsušām galvām pārcēlās ar visu uguni un pudelēm uz lielo galdu. O, kas tā nu bij uz soliem par ērtu sēdēšanu, — nu varēja kaut kārtīm spēlēt. Praimanim bij kārtis, kaut gan tik melnas, ka kalpu tikko varēja no kunga atšķirt. Tika tomēr spēlēts. Un, tā kā pie kāršu un dzērienu galda piedalījās no katras dzimtas kāds, tad neviens no gulētājiem nevarēja kurnēt par nakts miera traucēšanu. Praimaniete drīz aizmiga. Arī vecāmāte pukšināja lūpas, kas nozīmēja, ka viņa guļ cietā miegā. Mana māte klusēja pa paradumam. Tikai Ilža vēl trušinājās un pa reizei apsauca savu dēlu, kad tas, sajūsmā pārāk stipri kaudams, ar pirkstu kauliņiem dauzīja galdu un kliedza:
«Ko šitas ēd pa ziemu?!»
Beidzot kārtūžnieki sāka pat ziņģēt, un laikam tas mani ieaijāja; jo, kad nu es atkal pacēlu galvu, galda kakts bija tumšs un kluss. Aizkrāsnē dziedāja mūsu vienīgais circenis. Ārā vaukšēja suņi, saozdami klāvā
svešu zirgu un vāgūzī ratus. Es pagriezos uz otriem sāniem un tūlīt atkal aizmigu.
Svētdienas rītā es agri biju augšā, reizā ar meitiešiem. Puisieši vēl nekustējās. Viesi bija pavisam pazuduši. Tāpat krusttēvs. Tikai kad bijām paēduši brokastu un es patlaban gāju cūkas laist laukā, viņi kāpa zemē no kūtsaugšas, kur salmos bija gulējuši. Vecāmāte bija klētī krusttēva jaunajā gultā pataisījusi mīkstu vietu, bet ciemiņi bij turējušies pie krusttēva un kāpuši, kur viņš kāpis. Nu svešā garie, melnie svārki bija saņurcīti miltu pelnos. Piedurknes izskatījās pēc zābaku auliem. Pie tam visās krokās bija ieķērušies akoti, veselas vārpas un pat salmi. Kā jau kad no migas izlien. Pats viņš izskatījās tikpat saburzīts. Virs deguna dziļa, stāva grumba. Apakšlūpa izstiepta. It kā nemaz šodien nebūtu svētdiena. Bet tad iedams viņš pacēla acis, ieraudzīja saulīti, un nu virslūpa mazliet paliecās uz augšu. Izska-✓ tījās, ka nupat, nupat kungs pasmiesies; bet tūlīt atkal lūpas salipa kopā, deguns saraucās. Ciemiņš berzēja gariem, vājiem pirkstiem pieri, sacīdams:
«Nesaprotu, — no kā gan tas varētu nākt?»
Es nu tālāko netiku redzējis, jo biju ganos. Tikai vēlāk dzirdēju lielos runājam, ka krusttēva brālēns Skujiņu Miks, kas arī nesmādējot nevienu no stiprajiem dzērieniem, atvedis dzērāju Pšepšicku, paputējušu Gārsenes saimnieku, uz Neretu precībās. Viņi bija torīt svinīgi iegājuši saimnieka istabā, bet, tiklīdz Māra dzirdējusi, uz kuru pusi valoda tiek vērsta, tā izgājusi dārzā salasīt ābolus. Tad gārsenietis griezies pie saimnieka un skaidri un gaiši pateicis, cik viņš gribētu naudas, kādas istabas lietas un cik lopu. Tad saimnieks bija devis atbildi, un tā visiem gaužam patika:
«Aprunājieties ar viņu pašu! Es nezinu, cik viņa
iekrājusi. Lai sadauza to ābolu tur uz kumodes, — redzēs, cik iekšā būs.»
Ar to visa precību lieta bijusi galā.
Pēc šī precinieka Māra bija manāmi pieaugusi pašapziņā. Sad un tad, kad mēs gadījāmies vieni, viņa sāka runāt par lepno gārsenieti, mani piezobodama, ka tas bijis mūsu viesis. Man bija drusku tā kā kauns tāda plenča dēļ, un es mēģināju Māru atbalstīt viņas valodās. Cik prazdams, arī es uzskaitīju viņa sliktās īpašības.
«Vai tu domā, ka tie rati bija viņa paša?» Māra teica. «Zirgs varbūt, bet rati tādam, kas pie kroga bieži piestāj, nebūtu tik neieskrambāti. Droši vien tie bija aizlienēti. Un skroderis saka, ka zateri noteikti aizņemti no kāda ķestera, ja ne zagti. Nevarot taču taisīt tik garu šķiedumu, līdz pusmugurai, ja šūnot pēc mēra.»