«Un cik viņš smaļķi runāja!» es iesaucos. «Laikam viņš domā, ka kungs nav pēc grāmatas. Viņš teica: mūsu meža kuņģis.»
«Viss viņa izskats bija tāds, ka riebjas atcerēties,» Māra nobeidza.
Nu, par to izskatu tad es nevarēju nekā sacīt. Cilvēks kā visi cilvēki. Tikai piere tāda aizaugusi ar matiem. Un, kad pagrieza muguru, tad svārku apkaklei pāri rēgojās pakaramais. Ja es būtu Mārai pasacījis, ko pēc tam gārsenietis par viņu bija teicis, tad izskata dēļ viņa gan būtu cietusi klusu. Jā gan, — viņš pēc neizdošanās bija krusttēvam sacījis, ka jau tūlīt vakarā pie priekšā stādīšanas redzējis, ka jaunkundze priekš viņa par maz izglītota un par daudz nesmuka, un tāpēc sarunā ar viņas tēvu dubultojis pūra naudu. Bet viņš būtu vēl labi apdomājies, ja viņa būtu nācēja un tēvs ar mieru noskaitīt divi tūkstoši skaidrā.
Arī skroderim gārsenietis nebija paticis. Jo vai tad citādi viņš būtu uztaisījis tādu ziņģi, ko pēc tam dzirdēja visās klubās piedziedam, kad muzikanti spēlēja polku:
Lai tik stāv, lai tik stāv Neretiešu saimniekmeitas; Tad būs tiem, tad būs tiem Gārseniešu ubagiem
Ik teikums tika divas reizes atkartots. Tā tas dancī piederējās.
VALAŠIŅĀS OTRAIS GADS
.
JAUNĀ SAIME
Pēc Pīrāgiem, kas kalendāri stāvēja atzīmēti kā Vastlāvis vai Pelnu diena, ļaužu lielākā daļa jau bija apderējusies. Mēs ar māti palikām uz vietas. Vecaistēvs pārcēlās uz Ķiķeru veco māju Damanaucka vietā, kas bija nomiris. Krusttēvs gāja viņiem līdz, jo rūmes tur bija katrā ziņā vairāk nekā šeit. Galvenais, viņi tur nebija nevienam pa kājām. Vecaistēvs domāja, ka kalpa gaitām viņš esot par vecu un varot savu maizes riecienu vieglāk nopelnīt, sasliedams kādu trauku vai linu pakulstīdams. Vecāmāte varēja vasarā ogas lasīt un ziemā vērpt. Visas saimnieces viņu labprāt ieredzēja, jo viņa bija saimnieku slakas — viena no Spigu Liepas astoņām meitām. .Kad krusttēvs beidza savu mācības laiku, viņš tur varēja labi strādāt, ja logu izzāģēja lielāku. Tagad tam bija tikai viena vienīga rūts.
Prairnanis bij saderējis kaut kur Susējiešos. Minna aizgāja rudenī, kad gana gaitas beidza, uz Leišiem pie mātes. Klibais Jurks jau bija paspējis divas reizes mainīt saimnieku līdz deramdienai. Ap Miķeļiem viņš pārcēlās uz Oruli, kur, kā jau kroga vietā, cerēja šad un tad noķert pa šlankai. Bet Orulnieks bija Jurku apnicis tikpat drīz kā Jurks Oruli un ap Mārtiņiem gulēja atkal Riekstiņu plīts kaktā pie zemes un glabāja savu mantību vāgūža sienas izpuvušajā baļķī. Valašiņās viņa iztrūkšanu neviens nepamanīja. Te viņš nebij derēts, neviens nebij viņu aicinājis, neviens neturēja, kad viņš gāja. Varbūt es biju vienīgais, kam Jurks tanī svētdienas rītā, pa celīti projām iedams, pateica:
«Dzīvo vesels!»
Savādi, ka ar tiem, kas gāja projām, mums, palicējiem, nebij vairs nekādas tiešas kopības. Mēs domās vairāk dzīvojām ar tiem, kam bija nākt. Es izprašņāju māti par kalpu Mārtiņu un viņa sievu. Māte viņus abus labi pazina, un Jurģos, kad viņi atbrauca, man likās, ka satiekos ar seniem paziņām. Jā, ar Līzi māte bija pat reizā pātariem mācījusies. Līze bija Mazdamasānu meita, un mana māte bija augusi Lielajos Damasānos. Tikai olnīca starpā. Pie loga sēdot, varējušas sasmaidīties un viena otrai parādīt, kas rokā. Mārtiņš bija zalvietis, kurpnieks, nesen pārnācis no krieviem. Viņš bija dienējis Dinamindē lielgabalniekos. Viņiem bija arī bērns — skuķe Mārīte.
Par govu ganu atnāca Nabadziņu Janks. To es pazinu kā pats sevi — no skolas. Un jau tur, kopš zinājām, ka vasarā būsim vienās mājās, mēs bieži sasēdām kopā un aprunājāmies.
Jurģos mūsu istaba pārmainījās līdz nepazīšanai. Mūsu gulta no aizkrāsnes bij atceļojusi pie pašām durvīm, kur pērn stāvēja Minnas lāviņa. Nabadziņš ieņēma Jurka vietu uz sola. Aizkrāsnē tagad gulēja Mārtiņš ar Līzi. Pie griestiem bija piestiprināta gara kārts, un tās galā karājās šūpulis līdzās gultai, lai Līzei būtu taisni pa ķērienam, ja bērns naktī sāk raudāt. Gultas galā zem loga bija nolikts mazs galdiņš ar skapīti apakšā, paaugstinātām malām. Tas bija Mārtiņa amata galds. Ziemā viņš pie tā gribēja sēdēt un šūt zābakus, jo bija saderējis par vasaras puisi.
Praimaņu gultas vietā tagad stāvēja skrodera dzelteni krāsotā gultiņa, nedaudz platāka par lapu kapājamo sili. Segai abos galos pa šatiera strīpai no gandrīz melna līdz gaiši rožainai. Spilvens uz segas virsū, pēc jaunās modes. Vienīgi Ilžas gulta stāvēja, kur stāvējusi. Tās kājgali, ar skaleniti apvāzta, tupēja vista.
Mums ar gultas pārvietošanu bija kļuvis atkal sliktāk. Durvis virinot, vējš šāvās virsū, tāpat kā Riekstiņu istabā. Māte atkal sēdēja, galvu ietinusi vilnas lakatā, un izskatījās tikpat veca kā Ilža. Man likās, ka pie mūsu nelaimes vainīgs vienīgi skroderis. Nebūtu viņš ar savu gultu iebāzies tur pie gala sienas, mēs būtu gulējuši ka kungi. Ka aizkrāsne būs jāpamet Līzei, to māte tūlīt teica, tiklīdz zināt dabūja, ka Mārtiņš nāks uz mūsu tnaju. Bērnam taču bija vajadzīgs mierīgs siltumiņš.
«Vai tev tur nebija labāk, saimnieku istabā?» es skroderim vaicāju. «Tur tu strādāji, tur varēji atlaisties un kājas paslaistīt.»
«Ak šitā gan?» skroderis atteica, un mēs sarunu izbeidzām.
Vēlāk es pats ieraudzīju, kādēļ skrodera gultiņai bija vajadzējis izvākties no saimnieka gala. Nu tur stāvēja Māras jaunā kumode, tik spidoša kā stikls, un glīts, apaļš galdiņš, pārklāts ar dālderainu tamborētu sedziņu. Māra bija uz rokdarbiem un skaistām lietām, — ko tur varēja darīt? Bet īstie iemesli slēpās kaut kur dziļāk. Tos es vēl nepratu izdibināt.