Cik gan dažādas var būt divas Jurģu dienas, — es domāju, salīdzinādams pērno ar šī gada. Tad es biju kā no pērkļa izmests putna bērns; tagad droši vēru durvis un varēju parādīt visu, ja kāds no jaunajiem dzīvotājiem nezināja, kur atradās šis vai tas. Es biju te mājās, un šī majības sajūta mani pacēla pāri tiem, kas bija sveši.
Pirmo reizi mūžā, man šķiet, es atzinu, ko nozīmē cilvēkam būt mājās.
ES MĀCOS DANCOT
Ķibilda Pēteris ar Pukata Lizi precejas. Viņi dzīvoja Kalnamiķelānos — viņš par puisi, viņa par meitu. Manai mātei katrā ziņā vajadzēja kāzās būt, jo viņa bija jaunajam pārim rada no abām pusēm: Ķibilds viņas tēvam pusbrāļa dēls, Līze — mātei māsīcas meita. Tā kā Mārtiniene ar manu māti bija draudzenes, tad tā apņēmās to svētdienu pastāvēt pie cūkām, lai es arī tieku kāzās.
Taisni ievas ziedēja tanī svētdienā. Es to labi atceros tādēļ, ka mūsu ieva, kas auga istabas galā un bija augstāka un platāka par visu māju, izskatījās kā sniega kupena, kad no lauka malas atskatījāmies. Māte tad noteica:
«Paskaties šito koku!» Pēc tam viņa piebilda: «Ai kāzas, kāzas, — kad to bēru nebūtu…»
Kaut gan pulkstens varēja būt jau desmit un laiks bija samācies, savāda kārtā uz zāles un krūmu lapām visur rēgojās vēl liela rasa. Māte tāpēc teica:
«Abet dzīvs ūdens. Citādi varētu iet taisni pāri kalnam, tiktu uz puses ātrāk galā.»
O jā, tas gan būtu bijis lieliski. Uz Kalnamiķelānu kalna galu es ik dienas biju skatījies ar ilgošanos kādreiz tur augšā stāvēt un noraudzīties uz plašu apkārtni. Kas tad bija Dāvina kalns, salīdzinot ar šo milzeni! Mātei tomēr bija taisnība, — kādas tad paliktu rasā manas kājas? Es biju zābaķēļiem, kam auli grumbojumos bija cauri, uzlaidis bikses virsū, lai glītāk izskatitos. Tik rūpīgi tīrītie zābaki būtu dubļaini, pa ežmaļiem un grāvju virsiem dauzoties, un tāpat jauno bikšu galis kas sniedzās līdz pat papēžiem. Kalnā uzkāpt es varēju citā reizā, pa dienavidu, basām kājām ar Brangaļu Janku vai ar Nabadziņu, kas gan viegli nebij izkustināms kaut kur tālāk aplaist soli.
Kad tikām uz lielceļa, es jutos jau pa pusei kāzu namā un gribēju sapravīties.
«Pagaidi drusku!»
Es izvilku no kabatas apaļu spogulīti, kas nebija lielāks par zirga aci, un apskatīju vispirms kakla lakatiņa saspraudumu zem zoda. Tad noņēmu cepuri un ar pirkstiem iztaisnoju matu celīti virs kreisās acs. Nolokāmie vasaras raibumi uz deguna!
«Nu, būs jau labi!» es teicu, kad māte negribēja uz ceļa stāvēt, jo tuvojas kāds pajūgs.
«Kad tu nebūtu tik štātigs!» viņa rājās.
Bet vai māte pati nebija daudz štātīgāka par mani? Viņai mugurā bij jaunie, kroķainie, gaiši pelēkie lindraki gar leju divām platām melna zīda bantēm, un galvā bastes lakats zaļām un rožainām milzu puķēm stūros. Bet virs melnajiem matiem, kas bija vidū šķirtij no lakata paēnas grezni raudzījās laukā knipeļu un ķiršu ziedu paklājiņš. Es atkal un atkal pametu uz viņu acis, un man bija liels prieks par to, ka tā mana māte.
Kāzu namā mums vispirms vajadzēja sasveicināties ar Pēteri un Līzi. Es viņus redzēju pirmo reizi, un man nebija pret viņiem nekādas sevišķas jušanas, kaut gan no visām pusēm dzirdēju daudzinām, ka tas gan esot skaists pāris: gandrīz vienāda auguma slaiki cilvēki un samērīgos gados — vienam divdesmit četri, otram divdesmit divi. Ak tu dieviņ, es domāju, kad gan es tik tālu tikšu, kur man nav vēl pilni desmit.
Tad mēs gājām sasveicināties pie saimnieka un saimnieces. Pašam bija kupla, rūsgana bārda, kas aizsedza visu šauro krūtežu līdz pleciem un līdz pulksteņa ķēdei. Kalnamiķelans vispār šķita vārgs, viņš runāja sīkā, šķidrā balsī, kaut gan bija pagasta vecākais. Pašai bija lielas, zilas acis garām skropstām. Kad es viņai bučoju roku, viņa apvaicājās:
«Ak tad tev, Iev, jau šitik liels dēls?»
«Vai tad akmens uz galvas?» māte pa paradumam atvaicāja.
«Nu tad, Mikiņ, ņem, raug še …»
Viņa apstājās, jo nezināja, kā mani vārdā nosaukt. Bet tas nebūt nebija vajadzīgs. Mēs ar Miku bijām pazīstami jau no skolas un pēc nedaudz mirkļiem bijām jau pazuduši aiz klētīm, kur ziedēja jaunas ābelītes, piesietas pie divreiz resnākiem mietiem kā pašas. Vecais dārzs stiepās lejup gar istabu un bija tik liels kā mežs. Aiz olnīcas, uz rijas pusi, atkal augstas ābeles un bumbieres. Man ienāca prātā teiciens, ko biju varbūt simtu reižu dzirdējis: «Lai maziņi, bet saldeni kā Kalnamiķelānu āboli.» Es gribēju apvaicāties, vai Mikam tiešām tādi ir, bet viņš skrēja kalnup, saukdams līdz kādu Andri, kas bija no Svalbāniem. Un mēs skrējām visi trīs uz bērzu birzi pašā kalna galā.
Birzī bija vārnām pērklis. Bet tas nebij galvenais, ko man un Svalbānu Andrim vajadzēja redzēt. Birzs slavenība bija akmens. Tik liels akmens ka Valašiņu pirts! Taisni brīnums, kas viņu te bij varējis uzdabūt tik augstu kalnā. Sākumā neviens nebij domājis, ka akmens varētu būt tik milzīgs. Tikai neliela piere bija rēgojusies no zemes laukā. Bet tad, kad meklējuši un plēsuši akmeņus jaunās istabas pamatam, sākuši rakt un rakt un netikuši nekur. Bij izcirsti ar visām saknēm daži bērzi un, kad gar vienu sānu jau bija atrasts stāvums, tad mēģināts kalt un spridzināt. Mēs saskatījām septiņus resnus, akmenī iekaltus caurumus. Tie tikuši piebērti ar pulveri. Citiem akmeņiem škambas lidojušas kā varnas pa gaisu, bet šis te visus septiņus šāviņus izspļāvis. Tad ganiem pavēlēts kurināt uz akmeņa uguni un, kad tas sakarsis, gāzt ūdeni virsū. Bet kas te varēja tik augstu un tālu ūdeni uzstiept? Tā akmens bija pamests, otrā pusē nemaz neatrokot līdz galam.
Kad akmens bija diezgan aplūkots un apbrīnots, es nejauši pametu acis uz austrumiem. Tas bija tas, ko es sen biju vēlējies redzēt, — tālums. Un kas par tālumu!