Dziļi lejā balts lielceļš, tad Oruļa krogs, Sluķiņu kalna gals un kalna mugura, zilganam priedēm apaugusi. Tā aizstiepās tālu tālu prom. Tad mazliet pa kreisi Kacītes sils. Ormanis! Patlaban saule pašķīra mākoņus un ievilka tālē zeltainas svītras. Kurp tikai pagriezies, visur atvērās plašumi, dziļumi un tumši zilais apvārksnis, sastapdamies ar mākoņiem. Tepat aiz Kalnamiķelānu sarkanās ķieģeļu istabas, aiz ziedošām ābelēm zemu zemāk stāvēja Osāni, Mājas un viņu lielie ozoli likās tik niecīgi. Salāte līču zaļumā izskatījās kā samidzināts dzijas pavediens, vietām balta, vietām zila, vietām brūngana. Es rādīju Mikam un vaicāju. Es gribēju daudz ko zināt un daudz ko viņam stāstīt. Tā mums pagāja laiks.
Kad nokāpām lejā, patlaban kāzinieki bija sasēdušies zirgos un pirmie griezās jau no sētsvida olnīcā. Mēs aizjozām uz ozolkalnu dārza galā, lai noskatītos, kā viņi brauks Da lielceļu.
Kas tā bija par rindu! Četrpadsmit ratu! Zirgi aizpuškoti ievu ziediem un zaļumiem. Kad viņi lēnām bija uzbraukuši kalniņā un ceļš svērās lejup, zirgi sapurināja krēpes un sāka skriet. Tad arī sāka skanēt pie ilksīm piesietie zvani. Tas bija tik skaisti, ka man ienāca prātā mātes pirmīt teiktie vārdi: «Ai kāzas, kāzas!» Bet Kā tur tālāk bija?
«Iesim uz istabu, varbūt dabūsim ko iekost,» Miks veda mūs uz mājām.
Ēst patiešām bija iegribējies, bet kam tagad bija vaļa mūsu dēļ ar ēdienu krāmēties? Mēs tikām raidīti no vienas vietas uz otru, iīdz beidzot kāda pavisam sveša sieviete, kuru pat Miks nepazina, nolika mums priekšā bļodiņu ar sarecējušu teļa gaļu, un mēs to izdīcījām.
«Kas tevi glābs?» Miks kā atvainodamies sacīja, kad bijām atkal laukā. «Visas mātes aizbraukušas uz baznīcu. Es arī būtu braucis, bet tēvs teica, ka kāzas neesot priekš maziem zēniem.»
«Man tad nebija ne prātā,» es atmetu ar roku. «Es jau esmu baznīcā bijis un arī redzējis, kā laulā. Pērn manu mātes brāli. Tas notiek ar visiem vienādi. Mācītājs runā, runā, tad prasa: «Vai esi ar mieru tā un tā? Ja esi ar mieru, tad atbildi — ja, es gribu.» Un tad brūtgāns norūc: «Ja, es gribu.» Un brūte tāpat, kā uz iekšu strēbdama: «Ja, es gribu.» Mācītājs samaina gredzenus, un gatavs. Ko dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt… Bet vai mēs tagad nevaram paskriet pa lielceļu viņiem pretim? Varbūt dabūjam pavizināties.»
Nē. Pēc Mika domām, tas nebūtu gudri darīts. Zirgi, nostāvējušies pie baznīcas, mēdz skriet kā traki. Un kāzās jo sevišķi. Jo tad jūdz vislabākos zirgus, un zvani dara katru zirgu tramīgu. Viss varēja būt, ka mums nemaz nepiegrieza vērību, un tad mēs skriesim pakaļ kā kucēni. Bet to gan mēs varējām kā paiet uz kalna vidu, lai redzētu Sīļu pakalni, un, kad matītu kāziniekus Ulvānu kalnā uzbraucam, tad varētu atnest uz mājām ziņu, lai muzikanti gatavojas spēlēt maršu. Un to mēs arī izdarījām.
Ak tu debess, cik nu sētsvidā un istabās pajuka daudz cilvēku! Kad visi sagāja iekšām, visas telpas bija pilnas. Un, kad viesi sasēdās ap garo galdu, tad tikpat daudz vēl palika stāvot un noskatoties.
Vissavādākais nu man likās tas, ka man ar savu vecomati un krusttēvu, kas arī bija kāzās, vajadzēja sasveicināties kā ar svešiem cilvēkiem, jo kopš Jurģiem nebiju tos redzējis. To darot, es jutos drusku neveikli. Protams, drīz tas bija pāri, jo viņiem bija savas lielu cilvēku darīšanas, mums savas.
Tiklīdz pirmais galds bija paēdis, priekšas istabā muzikanti plēsa vaļā spēlēt. Pirmais izgāja dejot jaunais pāris. Tad pievienojās vecais Pukats ar Ķibilda māti. Un, tā kā Ķibilda tēvs nebija vairs dzīvs, tad Pētera jaunākais brālis dejoja ar veco Pukatieni. Tas izskatījās tik jocīgi, ka visi smējās. Arī es. Jo Pukatiene bija zema un resna, bet Ķibilda Kārlis izstīdzējis tievs un garš. Tālāk tika dejots bez apstājas. Visvisādas dejas. Un Ķibilda Kārlis, kam nebija vairāk kā piecpadsmit gadu, arvien sāka griezties viens no pirmajiem. Tiklīdz sāka spēlēt, viņš piesita kāju un, izgājis vidū, noskatīja, kuru meitu ņemt. Kad bija meitām ņemšana, viena otra saķēra arī mani aiz piedurknes un gribēja, lai dejoju, bet es izrāvos, aizbildinādamies, ka nemāku. Beidzot viena mani piedabūja iet prankuseju, un es to ar lielu stumdīšanu un stāstīšanu laimīgi izgāju līdz galam.
«Nu redzi,» mana dejotāja teica, «vai mums negāja labi? Kad nemācīsies, tad būs visu mūžu jāsēd kaktā kā bumbizam.»
Un savādi, ka pēc šī un vēl otra prankuseja, kas gāja jau daudz labāk, man dejošana sāka patikt.
«Ko tu domā,» es Ķibilda Kārlim vaicāju, kad viņš, sviedrus slaucīdams, brītiņu atpūtās, iesēdies logā, «kurš dancis man būtu visvieglāk iemācīties?»
«To es tev nevaru pateikt. Kad māk, tad viņi visi viegli. Liekas, polks. Uz vienu pusi tu vari slaidi griezties kā vilciņš; zināms, piesist kāju un apsviesties uz otru pusi — tā jau ir skunste, ko es vēl tikai šogad ieņēmos.»
Ar mani runādams, Kārlis ar acīm meklēja meitu pulkā, ko aicināt uz deju, un, kad bija īsto atradis, tad teica:
«Skaties, kā to dara, un danco savā prātā man līdz! Galvenais ir ieturēt rakstu, tāpat kā pie kulšanas, velēšanās vai lapu kapāšanas.»
Viņš paņēma Smalinsku Dārtiņu, un tiešām prieks bija redzēt, kā viņš griezās uz labo pusi, tad pēkšņi apsviedās un dejoja uz kreiso ar tādu dedzību, ka kājas locījās kā pātagas.
«Nu? Redzēji?» viņš elsodams man prasīja. «Tā danco polku!»
«Vai tu negribētu mani ņemt dancot un pamācīt? Man liekas, es tagad zinu, kā kājas likt, lai ietu rakstā: rai-tid, rai-tid, rai-tid-raitā!»
«Tad nāc aiz klētīm!» Kārlis vilka mani sev līdz. «Nevar te citiem maisīties pa kājām un būt par apsmieklu.»
Kā jau līgavaiņa brālis, Kārlis bija drusku iereibis no degvīna un pašbrūvēta alus. Viņš nevarēja iztikt bez jokiem. Ejot viņš bija manu galvu ieņēmis sev padusē un žņaudza mani. Es tomēr panesu to visu, lai tikai nesabojātu Kārļa labo prātu. Aiz klēts viņš palaida mani vaļā un pavisam nopietni vaicāja: