«Nu ko tad tu gribi? Valceri? Reinlenderi? Tas ir tāds pusvalcers. Varbūt kreicpolku? Akalšpici? — Berlīnē, Parīzē, kur tās rozes trīs reiz zied?»
Viņš spēra vairākus soļus uz vienu pusi, uz otru un dziedāja.
«E, kur nu tos! Labi, ja to pašu polku.»
«Nu tad rausim vaļā! —
Dancēt gribe, nevarēje, Gare pinke karājās. Sviede pinke pār plecem, Oi, kur viegle dancosen!»
Kārlis dziedāja tik ātri un spēra tikpat ātrus soļus, ka es nespēju tā iztripināt.
«Vai nevar tā pavisam lēnām, kamēr ieņemas?» es žēlojos.
Kārlis smējās.
«Dancis nav priekš miroņiem. Danci nevar staigāt, tur jāskrien. Lēnām tu ne tik neiemācīsies. Nu, mēģināsim vēl!»
Viņš trallināja to pašu meldiņu, tagad bez vārdiem un drusku lēnāk. Es tomēr nevarēju savus soļus saskaņot ar garajām cilpām, ko viņš meta.
«Pagaid!» Kārlis vēl mēģināja. «Es būšu meita un tu puisis. Varbūt tad ies. Sitā: saņem tu manu roku un tad iespried sānos! Ar labo apņem mani ap vidu! Es tev roku uz pleca. Saņem ciešāk, tā ka vari mani griezt. Nu tagad — kreiso kāju uz priekšu, tad labo: «Dancet gribe, nevarēje.» Katrai skaņai tikai vienu soli. «Ga-re pin-ke ka-rā-jās …» Ak dulba, dulba! Tu jau lec kā avens ar abām kājām reizā! Es eju dancot!»
Viņš pameta mani un aizskrēja uz istabu.
Asaras man saskrēja acīs. Lai Ķibilda Kārlis bija lielāks, bet vai tad tiešām viņš varēja būt par mani tik daudz gudrāks, ka mācēja visas dejas un es pat nieka polku nevarēju izlēkt? Mani pārņēma tāda kā nevarības sajūta, kā toreiz Riekstiņos, kad Vepra Līze mani pirmajā adventē mācīja dziedāt, pēc viņas domām, to visvienkāršāko dziesmu: «Ak esi līksma, dzied un dej…»
Mēs bijām to vairākas reizas kopā nodziedājuši, un man gāja itin labi. Bet tad viņa ap pusi pēkšņi apklusa, un es beigas tikai nokunkstēju, gauži raudādams: «Tas goda ķēniņš… nak pie tev mist…»
Muļķības! Es vairs nebiju nekāds lellīte. Kad labi saņemšos, gan iemācīšos. Vai tad man taisni šinīs kāzās jāsāk dejot?
Es uzmeklēju atkal Miku un Svalbānu Andru, un mēs dauzījāmies pa āru līdz vakaram.
Pēc vakariņām, kad jau saule bija norietējusi, mēs gājām klusēdami uz mājam — abi ar mati.
SAULES APTUMŠOŠANĀS
Kad es otro vasaru gāju ganos Valašiņās, tā gada maijā pulksten septiņos un divdesmit trijās minūtes no rīta, tai un tai dienā, tā kalendārā stāvēja rakstīts, sākšoties saules aptumšošanās. Bija sacīts arī, kad tā beigsies, bet to esmu piemirsis.
«Tad nu redzēs ar,» saimnieks teica, «vai tas driķētājs būs trāpījis? Aizpērnajā gadā mēneša aptumšošanos gan, pagāns, noteica uz mata. Es paskatos pa logu, — jā, stāv pelēcīgi sarkans kā noplaucēts, kaut gan augstu debesīs.»
Visi neticīgi grozīja galvas, jo kas gan dieva prātu varēja izdibināt, tomēr kalendārā minēto stundu un dienu paturēja prātā. Redzēs, redzēsi
Es ticēju katram skolotāja vārdam, un skolotājs par to pašu aptumšošanos bij pagājušā ziemā pamatīgi izskaidrojis, ka tāds debesu brīnums varēja notikties. Tur nebija nekāda brīnuma. Katram savu ceļu tekot pa bezgalīgo izplatījumu, šad un tad iznāca tā, ka starp sauli un zemi iebāzās mēness. Nu, tad saule aptumšojās, jo mēness viņu aizsedza. Bet citreiz zeme aizstājās mēnesim saulei priekšā, un tas kļuva tumšs tik ilgi, kamēr zeme atkal atstūmās sānis. Debesu spīdekļu pētnieki ar lieliem ķīķeriem un smalkiem aprēķiniem varēja noteikt ne vien dienas, bet pat minūtes un sekundes.
Tumšojās jau viņi gads gadā pa divi reizes, šie spīdekļi, kalendārs tomēr vēstīja, ka to redzēšot Antiļu salās, Ķīnā, Brazīlijā, Islandē vai citās pasaules malās.
Bet nu šogad saule aptumšojās taisni mums un pie tam pilnīgi. Tad nu mēs arī pienācīgi gatavojāmies — Māra, skroderis un es. Tā kā laiks bij iestājies skaidrs, tad jau dienu iepriekš tika apkvēpinātas stikla skambas, lai pie tās pašas saules izmēģinātu, vai labāk redzēt varēja ar biezāku vai plānāku kvēpu kārtu. Var teikt, — mēs ņēmāmies vairāk pa debesīm nekā pa zemi un, kad pienāca īstā stunda, tad stāvējām olnīcā katrs savu stikla gabalu rokā un šad tad pacēlām tos pret saulīti, kas spīdēja tikpat silti un jauki kā visus rītus, nenojauzdama nekā ļauna.
Visi ļaudis bija mājās. Govis laidarā mauroja, jo laiks bij sen dzīt laukā. Cūkas kūtī kvieca, gaidīdamas, kad vērsies durvis. Bet tad pēkšņi lopi apklusa. Vistas, kas bij čakli staigājušas pa pagalmu, plūkdamas mauriņu un lasīdamas kukaiņus, nolaida astes un palīda zem žagaru gubas, kur palika sabozušās stāvot. Suņi pinās cilvēkiem pa kājām, brīžam žēli iesmilkstēdamies. Nevienam nebij vaļas viņus mierināt, jo acis un domas visiem bija vērstas uz sauli, kurai sāka no vienas malas virsū vāzties ta kā vāks, tāds pat apaļš un gluži tikpat liels kā saule. Nu arī mēs kļuvām klusi. Ja kāds ko teica, tad tikai čukstis. Smieties vai blēņas runāt nenāca nevienam ne prātā. Tur augšā taču notika kaut kas nepasakāmi liels, kā priekšā mēs bijām tikai putekļi.
Norima vējš. Sāka mesties krēsla. Kļuva tumšs un tumšāks — strauji, ne tā kā vakarā pēc rieta, kad visa pamale kvēl pilna turpat aiz apvāršņa nogrimušās saules gaismas. Ēnas, ko meta cilvēki, koki, ēkas, stabi un sliti, bija ārkārtīgi asas. Likās, visi priekšmeti bij zaudējuši savu saturu un kļuvuši vienīgi par gaismām un ēnām. Gar debess malām saradās pulks šauru mākoņu, kādus dažreiz redz pievakarēs, bet rudeņos, kartupeļu ņemamā laikā, visu cauru dienu. Tie peldēja kā smagas !;iivas un bija gandrīz bezkrāsas. Beidzot ēnas tikko varēja vairs atšķirt no gaismām. Plikām acīm raugoties, saules vieta tikai dzirkstīja, bet caur apkvēpēto stiklu varēja redzēt mazu mazu maliņu. Tātad šitā vēl nebij pilna saules aptumšošanās.