Tiklīdz mēness bija saules vaigam pārstūmies pāri, tā sāka atgūt spožumu. Tumšā ripa, kas pirmīt mācās virsū, tagad bēga. Likās, ka nu viss gāja straujāk, ātrāk, priecīgāk. Ari mums, cilvēkiem, prāti atgriežas pie dzīves un darba. Saimniece rīkoja Nabadziņa Janku ganos. Brokasts bija paēsta, arī man bij jādzen laukā. Cūkas kvieca atkal, govis mauroja, aitas bļāva. Vistas izlīda no žagaru čupas, noskurinājās, izvēdināja spārnus un sāka lasīties. Mēs sviedām apkvēpinātos stiklus akmeņu grēda,
D I E N A V I D I
Vel no pavasara saimniece cūkas vilka kaut kā ar pelavām, kam piejauca miltus uri uzlēja virsū varošu ūdeni. Bet, kolidz sāka dārzos zaļums mesties, viņa ravēja, plūca un šķina visdažādākās zāles un lapas. Ganu uzdevums tad bija pa dienavidiem stāt pie siles saimnieku klēts nojumē un sašķītās lapas sakapāt. Tā nu bija cūkām svaiga, garšīga barība, bet mums sūrs darbs. Mēs bijām priecīgi, kad atradām virzu, jaunas usnes, kāpostu vai buraku lapas. Bet lūpas mums izstiepās garas, ieraugot balodenes vai citas kacēnos izstiepušās nezāles. Ar tām nebija joki. Kapātevji mums bij asi, bet ar visu to, kamēr zāļu sile tika smalka, muguras mums kļuva slapjas. Visgrūtākais bij sākums. Lielo sili mēs piekrāvām līdz malām pilnu, pat ar kaudzi. Tu cirti no visa spēka, bet nevarēji izcirst cauri. Tu apskatīji kapātevja zobus. Tie bija kā nazis. Tu cirti atkal un atkal, līdz tad beidzot sāka dimdēt siles dibens. Nu jau arī lapu kļuva mazak. Tās bija sasēdušas par veselu trešdaļu.
Lapu kapājamā sile parasti bij sadalīta pēc spēkiem: govju ganam lielā puse, cūkganam krietni mazāka. Kad labais prāts, Minna, kapādama nonākusi pie robežas, iešāva pa metienam arī mam. Bet, kad kā, — pagrieza kapātevi sāniski, lai ne par pirksta platumu neienāktu manā daļā.
Kad lapas bija puslīdz smalkas, mēs atrausām galus un atkapājām. Un tad no viena sāna, no otra. Vispār apakšā kapājās ātrāk. Bet bieži bija arī tā, ka palika
(lažas lapas gar pašu sienu gandrīz veselas. Nu tās grozot tika ievirzītas viducī un sakapātas. Kad divas reizes bijām apvērtuši, tad sile nebij vairs ne pusē un lapas tik smalkas, ka, laukā grābjot, saujas tika slapjas. Kad nu tādām lapām piebēra kādu župsni miltu, tad cūkas ēda, ausis kratīdamas.
Tas nebij vien grūts, bet arī garlaicīgs darbs, šī lapu kapāšana. Mēs tāpēc raudzījām to vieglināt un īsināt ar šādiem tādiem starpbrīžiem. Tā kā visi gulēja dienavidu, tad mēs bijām pamesti savā vaļā un varējām justies diezgan brīvi. Kad nāca āboļi ēdami, — un ēdami tie jau bija drīz pēc ziedēšanas, — vajadzēja tikai ieskriet dārzā un dažus paņemt. Tad rnēs atpūzdamies sēdējām uz siles malas, grauzām šļakstošām mutēm un šo to runājām. Dažreiz mēs iekārojām kaut ko retāku. Aiz rijas bija zirņi jau pākstīs. Minna salika divus kapātevjus kopā, lai ātrāk veiktos, un kapāja viena, kamēr es aizskrēju un sašķinu zirņus. Es tos šķinu un bāzu-azotē, jo bikšeju kabatā nebūtu bijis vietas vairāk par divdesmit pākstīm. Es pavilku kreklu labi no jozmeņa laukā, un, kad gāju mājā, tad ēna ļodzījās man līdzās kā kāds spocīgs lielvēderis. Es pieturēju savu nastu ar abām rokām, un pākstis tik mīlīgi čīkstēja tur pa azoti, ka prieks bija dzirdēt.
Viens un divi tie bij izlobīti, apēsti un pākstis iejauktas lapās un sakapātas.
Dažreiz Minnai briesmīgi nāca miegs. Kad līdz pirmajam apvērtumam lapas jau bij pārcirstas, viņa lūdzās:
«Mīļais brālīt, pakapā tu tagad viens, es drusku atkritīšu.»
Vai es varēju atteikt, kur viņa mani sauca par mīļo brālīti, un es zināju, ka viņai bij ik rītu jāceļas pirms saules. Kas tad man kaitēja, — es gulēju līdz brokastam.
Es palaidu, un Minna turpat slitiņa malā ābeles ēnā pakrita un uz vietas aizmiga.
Rudenī, kad naktis kļuva garākas, Minnu miegs vairs nemocīja. Nu mums vispār gāja vieglāk, jo kapājamais nebija tik ciets. Nezāles vairs netika ravētas. Pietika lapu vien. Kāposti no apakšas dzeltēja. Tāpat buraki. Vienu otru neģirteli nācās izraut arī ar visu sakni. Vēl vēlāk rudenī, kad skaidrās naktīs salna sāka ziepēt zāli un dažu rītu jau prodiņš pārstiepās ar starainu ledu, kas dziedāja, kad laidi akmentiņu pa virsu, — mēs pie siles vairs nestāvējām pusdienas laikā, bet agri no rita. Un nu mēs bieži kapājām ietrunējušus kartupeļus, sīkus grieznēļus un citas saknes, ko nebij vērts vākt pagrabā. Cūkas bija saliktas barot, un tām vajadzēja briesmīgi daudz barības. Mēs daždien sakapājām četras siles.
Bet ne jau mūžam lapu kapāšana spieda mūs kā slogs. Dažreiz, kad vienā dienā bija vairāk veikts, otrā dienā iznaca mazāk darba. Tad mēs sasteidzām un Minna dabūja nosnaust kādu stundu, kas viņai bija vairāk kā kompete. Es pa tam paskrēju uz Veculvānu olnīcas galu, lai satiktos ar zēniem.
Tā tas bija pirmajā vasarā, tāpat otrajā, dienavidi būtībā nemainījās.
Gadījās, ka kādreiz lapas saimniece nebij paspējusi sašķīt vai to bija vēl diezgan, un mēs bijām pilnīgi svabadi. Tad acumirklī mēs pratām sazināties — Drujas Janks, Baltužu Janks un Nabaga Miks. Tad laidamies vai nu uz Ķeires purvu līdakas sist, vai uz Salāti mūdāties.
Uz Salāti iedami, mēs sasvilpām vēl Grangaļu Janku un jozām visi tālāk. Mēs bijām pieci Janki! Kas te mūs bij sasējis kā sēnes — mēs paši brīnējāmies. Un ne mēs vien. Mūsmājās arī lielie puiši visi bija Janki: mans krusttēvs, skroderis, Praimanis, saimnieku Janks.