Veculvānos Drujas Janka patēvs bija Janks. Baltužos kalps bija leitis, bet arī tas nebij nekas cits kā Janks, kaut gan saucās Jonas Čibinskas.
Pie Salātes mēs vēl iedami jau maucām kreklus pār galvu nost, jozām bikses vaļā un reizā ar apstāšanos krastmalā bijām kaili kā Ādams paradīzes dārzā.
Bluks! — un Drujas Janks jau kūla ar kājām ūdeni, ka šļakatas šķīda augstu gaisā. Viņš peldēja pāri dobei, kas bija dziļa kā elle un varbūt desmit soļu plata. Viņam sekoja Nabadziņa Janks.
Es uzmeklēju vietu, kur nebija daudz dziļāks kā līdz ceļiem, un tur rāpodams tāpat situ ar kājām gaisā ūdeni kā īsts peldētājs. Nabaga Miks bija vēl mazāks par mani un darīja visu tāpat kā es.
Lielie zēni sacentās visādās pārgalvībās. Viņi peldēja gan knūpu, gan uz sāniem, gan pavisam augšpēdu. Viņi laidās šķērsām, pret straumi, tad pa ūdeņam.
«Skaties!» viens sauca.
Bet pārējie arī sauca, lai skatās, un katrs rādīja, ko viņš prata, otrā neskatīdamies.
Drujas Janks palīda zem ūdens un, ar rokām zālēs ieķēries, turējās tik ilgi, kamēr sāka burbuļi nākt virs ūdens. Tad viņš uzslējās gluži zils un sprausloja kā kumeļš.
Baltužu Janks varēja vēl ko vairāk. Viņš iebāza pirkstus ausīs un arī metās zem ūdens. Bet viņš neķērās zālēs un neturējās uz vietas. Viņš jakarēja ar kājām un peldēja pa ūdens apakšu kā zivs.
Brangaļu Janks to neprata vai negribēja, bet viņš varēja pavisam ko citu. Viņš bija pīpnieks un varēja peldēt ar pīpi zobos un pūst dūmus tikpat mierīgi kā iedams vai uz cintiņas sēdēdams. To vis kurš katrs nespēja.
Ne mazāk jauka izdzīve bij tajos dienavidos, kad savā skrējienā aizgriezāmies uz Ķeiru pusi. Ķeiru purvam stiepās cauri vairs tikko samanāms grāvis, pieslīdzis un aizsērējis. Vasarā tur ūdens stāvēja uz vietas, bet pavasaros tam bija strauja saskare ar Salāti, un tā līdz Ķeiru purvam uznāca daža laba līdaka. To zināja stāstīt lielie cilvēki, un to mums vajadzēja izpētīt. Mēs tāpēc atraitijām bikses līdz puslieliem un pārmeklējām visu purvu, kur teica esam tādus kā akačus, kuri pat sausās vasarās neizžūstot. Vienu tādu mēs arī uzgājām, līdzīgu aizaugušai akai.
«Te droši kāda būs!» Brangaļu Janks iesaucās un reizā noteica: «Redzējāt? Apmeta guņģi! Dūņas vien nojuka.»
Viņš sāka ar koku badīt aku no vienas vietas. Ūdens kļuva brūns kā deguts.
«Rā, rā!» es rādīju ar pirkstu uz strīpotu svītru ūdens virsū.
«Jānudie, līdaka!» Drujas Janks čukstēja.
Viņš atvēzējās un vilka ar koku no visa spēka. Kad ūdens apstāja virmot, mēs skaidri redzējām zivi baltu vēderu uz augšu. Sitējs, aiz uztraukuma drebēdams, pasniedzās un to paņēma. Arī zivs drebēja. Tā bija šaudekles lielumā, bet man likās daudz daudz lielāka. Mēs jaucām atkal dūņas, un atkal un atkal pacēlās ūdens virsū kāda līdaka.
«Būtu Ķeiru zēni to zinājuši, tad mēs nedabūtu ne paost,» es sacīju, jo Keiru zēni tika daudzināti kā tādi, kas mēģinot dabūt sev visu, kas neesot piesiets. Māte ik rītu skaitot griežņus un gurķus. Nevienas ābeles viņiem neesot.
«Kā ne?» Baltužu Janks, kurš Ķeirēm pienāca radu, atteica. «Viena ābelīte viņiem ir. Un tai ir arī āboļi, bet ne vairāk par divdesmit. Un tos dabū tikai mazā māšele.
Kad Līzīte raud, māte viņu ieved dārzā, nogriež pusi aboļa un iedod. Otra puse aug līdz rītam vai parītam.»
Mēs smējāmies un jokojām, un darījām savu darbu. Kad vairs neviena zivs ūdens virsū necēlās, kaut dūņas bij tā sajauktas, ka ūdens šķita biezai biezs, mēs zinājām, ka nu ir visas. Tad mēs saskaitījām un izdalījām līdzīgās daļās. Četrupadsmit gabalu. Brangaļu Janks un Drujas Janks dabūja pa vienai vairāk, jo viņi bija sitēji.
Mēs gājām mājās kā ar zirgiem.
MAZI NOTIKUMI
Lielas lietas dažreiz paliek nepamanītas, vai arī mēs tām aizsteidzamies garam, acu nepagriezuši. Bet mazi, sīki notikumi paliek atmiņā visu mūžu, lai cik tas garš. Tā mana māte vēl deviņdesmit gadu vecuma stāstīja vienu otru gadījumu no savas bērnības. Piemēra dēļ par to pašu zirgu mainīšanu Damasānu istabā.
Toreiz viņas vecāki dzīvojuši Lieldamasānos un viņa nebijusi vēl aizdota uz Spigām ganos. Kādā rudens vakara saimnieks pārnācis no kroga un viņam līdzi Mazdamasans, pie rokas vezdams savu ķēvi. Abi bijuši krietnā dūšā, un kaimiņš vedinājis šo saimnieku samīt zirgiem. Tā kā bijis vēls vakars un ārā liela tumsa, tad ieveduši zirgus istaba, kur mātes tēvam vajadzējis ar skalu rādīt uguni, lai var zobos skatīties, aplūkot nagus un redzēt visas lopu labās un sliktās īpašības. Samīts zirgiem tomēr neticis, jo Mazdamasāna ķēve uzvedusies tik slikti, ka sievas to iztriekušas laukā līdz ar tās saimnieku.
Kad māte Spigās cūkas ganījusi, nācis pār lauku no Tupiņiem Zuskis ar lielu bodi uz muguras. Viņam nācies lēkt pār grāvi, un viņš kritis. Vairāk nekas nav bi jis, bet kas šo notikumu licis prātā paturēt, ir trīs vārdi, ko žīdiņš, sētā ienācis un pret saimnieci bodi pagriezdams, savā dialektā teicis:
«Memin, vai tjek?»
Viņam, raug, līdzās sariem, lupatām un dažādiem ciiiem zemnieku maksāšanas līdzekļiem pekelē bijušas arī olas.
Šiem līdzīgi gadījumi glabājas arī man pašam atmiņā, sevišķi no bērnības, kad vēl visi prāti ir tik nenolietoti, ka acij neiet garām neviena krāsa nepamanīta, kad auss uztver katru skaņu ārpus sevis un sevī pašā, kad zeme un gaiss, un katrs koks un mētra, zieds un auglis, katra lieta, kustonis un cilvēks sevi pieteic par lielu gabalu ar savu īpatnēju smaržu, kad tauste spēj atšķirt lapu no lapas, sēklu no sēklas, līdz vissīkākam sīkumam, kad sirds spēj jūtas mētāt tik ātri, ka lūpas vēl nav stājušas smiet, kad acis jau raud, un otrādi.