Valašiņās mana pieredze kļuva daudz bagātāka, nekā Riekstiņos dzīvojot, jo te es biju starp vairākiem cilvēkiem, man bija sava atbildība un pienākumi. Tas, kas man vairs nebij brīnums, mani nesaistīja. Es meklēju kaut kā jauna un dažreiz to arī atradu.
Vecais Murķis, labais suns, bij mūžu nodzīvojis, kļuvis stīvs un bez zobiem. Viņu vajadzēja nomērdēt. Runāja par cieto posu, ko vajadzētu aizdedzināt, iemīcīt maizē vai vēl labāk gaļā iespiest, jo to suns mēdzot norit, mutē neapviļājis. Šo veidu tomēr atmeta kā nežēlīgu, Tad mana māte sarīvēja vienu lapsuzāli, ko Ilža iedeva, sacīdama, ka smaļķi to saucot par» dzērves aci, sajauca driksnas ar biezputru un pabaroja Murķi. Es vēroju, kas nu notiks.
Murķis paēdis mierīgi izstiepās ēnā gar istabas sienu. Bet viņš tur nepalika ilgi. Piecēlās, lai meklētu labākas vietas. Tādas nekur nebij. Viņš gāja kā uz staklītēm. Viņš mēģināja skriet, bet neprata vairs saskaņot pakaļkājas ar priekškājām. Izdelverējis olnīcā, viņš, plaši izplēties, apstājās un sāka aizsmakušā balsī riet.
Riešana pārgāja gaudošanā. Es piegāju viņam klāt un saucu vārdā. Viņš pacēla galvu, bet skatījās citur. Acis bija kļuvušas kā ar miglu. Tad viņš nošķiebās uz sāniem, piecēlās un nolikās uz otriem sāniem, lai tā arī paliktu.
Abi ar māti mēs Murķi aprakām pēc saimnieka norādījuma zem vienas no jaunajām ābelītēm.
Reiz ienāca ubags un dabūja naktsmāju. Tas bija jau labi rudenī. Minna ienesa maisu, kas tādiem gadījumiem stāvēja gatavi piebāzti, un pataisīja uz sola vietu. Kad visi bija apgulušies, ubags izgāja vēl ārā. Ienācis viņš, neviena nevaicāts, teica:
«Bišķi vējiņš, bišķi lietiņš, — sapūta kupenu.»
Šis teikums varbūt vēl šodien Valašiņās dzīvo — tik daudz tas tika atkārtots, ar sašutumu smejot, jo otrā rītā, kad uzausa diena un ubags jau bij aizmanījies projām, tiešām uz akmeņa pie pašām priekšnama durvīm atrada lielu kupenu. Bet to bija sapūtis pats ubags, baidīdamies tumsā tālāk iet.
Es biju sadraudzējies ar kaķi. Tas bija liels, skaisti strīpains runcis. Ja vien vakarā aizmirsa viņu izdzīt, tad naktī gulēja man uz kājām, bet dažreiz arī zem segas man līdzās gar sienu, maldams un mani sildīdams. Tā mēs vienā vakarā, kad runcis tika meklēts, lai dzītu laukā, itin mierīgi gulējām. Man tika prasīts, vai kaķis neesot pie manis.
«Ūjā!» es atteicu.
Vairāk nekā.
Bet ar vaicāšanu vien nepietika. Vecaistēvs, kurš apgalvoja, ka kaķa amats esot peles ķert un vieta kūtī vai uz kūts augšas, ka istabā atstāts papārtē taisot slapjumu un šis to smaku nevarot ciest, — nāca gultu izčamdīt. Un tad mēs abi dabūjām pa siksnai tā, ka es mitinos segā kā veltenis, bet mans bēdu brālis bija ar vienu lēcienu pa durvīm laukā, īsi un skaidri.
Pļavā ēda launagu. Viducī stāvēja liels pods ar rūgušpienu. Meitieši sēdēja, puisieši bij izstiepušies garšļaukus. Visi koda maizi, piestrēbdaini vēso pienu, un šo to trieca. Te uzreiz, kur radusies, kur ne, piena podā ielēca varde, ka noplunkšēja vien. Meitieši iekliedzās un pietrūkās kājās. Vīrieši nosvieda karotes un lādēdamies knibināja sausu maizi. Tikai mans vectēvs ēda kā ēdis. Sākumā viņš to darīja, gulēdams uz vēdera, tad pasvērās uz elkoņa, beidzot apsēdās un ieņēma piena trauku klēpī. Kad tas bija iztukšots, tikai tad viņš to pagāza tā, ka varde izvēlās. Vēlāk, kad vecāmāte viņu par tādu cūcību sunīja, teikdama, ka varējis vismaz vardi izsviest un tad ēst, viņš vientiesīgi atbildēja, siksnu par trīs caurumiņi vaļīgāk palaizdams:
«Tad jau jūs visi atkal būtu sēdušies klāt.»
Toreiz bija sieviešiem modē uz pieres apcirpt matus un nosukāt tos līdz uzacīm. Tērpam vidus bija sažņaugts tik cieti, ka elpojot krūtis cilājās kā plēšas; bet uz dibena bij saraukta grumbu grumbās vesela drānu kaudze, ko sauca par bodi. Tā uzposušās varenām bodēm, vienu svētdien saimnieku Māra un Praimaniete aizgāja uz baznīcu. Taču ne par ilgu pēdējā nāca raudādama atpakaļ. Es celites malā ganīju un vaicāju: «Kas tev bija? Kam tu raudi?»
Es to vaicāju, tiešām līdzjūtības skubināts, bet Praimaniete man asi atcirta:
«Kas tavu kazu tirgā ved?»
Vēlāk izrādījās, ka viņas bodei viens sāns bija sabrucis. Bij tikusi vajā tāda tērauda stipiņa un padarījusi cilvēku tik šķību, ka vairs nevarēja ļaudīm rādīties, ne vēl dievam.
Mārtiņa Līze reiz stāvēja uz vezuma. Veda zirņus, un es turpat nokoptajā galā tūlīt džinos virsū ar savu pulku. Te pēkšņi spilgts kliedziens, tā ka saimnieks, kas deva klēpjus augšā, trīs reizes nospļāvās. Un tūlīt pēc kliedziena es redzēju Līzi kūleņkūleņiem noripojam zemē un aizjožam tieši pār pļavu uz mājām.
«Traka, vai, kā palikusi!» saimnieks brīnējās.
Bet ne traka, nekā.
Viņai lindrakos bij ielīdusi pele.
«Šausim vārnas!» Minna mani kādreiz aicināja.
Mēs ganījām kopā — viņa pļavā, es turpat miezaitē. Viņa jau gulēja augšpēdu uz ežmaļa un bija atlikusi rokas tālu aiz pakauša. Uz tām man vajadzēja likt savas pēdas.
«Kā tu, meita būdama, vari vārnas šaut?» es neticīgi prasīju.
«Kāpēc ne? Bet drošības pēc neš pātagu.»
Viņa noraisīja pātagas auklu no kāta, apņēma sev ap ceļiem un sasēja lindrakus, kā meitieši tos mēdza sasiet Lieldienās, šūpolēs sēzdamies. Nu varēja kājas droši celt gaisā, lai es gulstos ar krūtīm tām virsū. Tā viņa pāris reizes aizloba mani tālu pļavā, jo es biju mazs un viegls kā pupu kūlis. Bet, kad es taisījos trešo vai