ceturto reizi stāties Minnai uz rokām, viņa mani saķēra puškārtin un novilka sev uz krūtīm. Es pretojos, cik spēka, jo nevarēju taču meitai paļauties, lai cik tā lielākā par mani.
«Tu, putniņ, domā man izsprukt?» viņa smiedamās ar lūpām grābstījās man ap muti, kā bučot gribēdama. Bet, kad es par daudz sāku lauzties, tad atsvieda mani sānis, pārrāva pātagu un piecēlusies, lakatiņu siedama, dusmīgi noteica:
«Atkrāmējies!»
Svētdienā bija atnācis Veculvānu Ingužs, lai ar mūsu puišiem kārtīm paspēlētu. Ingužam bij nomirusi sieva, un viņš bija paņēmis līdz savu dēlēnu, kam nebija vairāk kā gadi trīs. Tā nu viņi spēlēja kārtis. Ingužam puisēns klēpī. Ar vienu roķeli viņš lupina degunu, otru aizbāzis aiz bikšeļu jozmeņa. Kad nu sanāk vislielākā kaušana, kad kārtis ar lielu brīkšķi tiek sistas un sviestas kopā no visām pusēm, — arī mazais Ingužiņš tīri priecīgs uzsit uz galda, un no viņa roķeles atdalās kaut kas tievs un garš zaļgani bālā krāsā.
«Ak tu draņķa gabals!»
Ingužs ķer puiku padusē un steidzas uz mājām. Durvīs, galvu atpakaļ pagriezis, viņš atvainojas:
«Biju aizmirsis, ka sabaroju ar cērmu zālēm.»
Pavisam vēlā rudenī, pēc ilgiem lietiem un mākuļainām, ziemeļvējainām dienām, uzspīdēja saule. Bija svētdiena. Visā sētā tāds miers, kādu var atrast vienīgi lauku mājās, kad ļaudis, labi paēduši, miegā palaiž pusdienas stundu. Es viens pats sēdēju pie vecāsmātes galdiņa un rakstīju ar zaļu tinti mazā grāmatiņā, ko pats
biju sašuvis no pāris loksnēm papīra, ziņģes. Tur jau biia «Kārlis un Anniņa», «Augstroziets un Mūjāniets», «Pie alus galda sēdēja». Nu es biju dabūjis skaisto dziesmu, ko visur dzirdēja skandinām, — «Kuģis Norvila» un centos to pārrakstīt, cik glīši vien iespējams. Pēkšņi galdiņa virsu apspīdēja saule, tik gaiša un silta, ka es apstāju rakstīt un pavērsu abas saujas ka biķerus uz augšu. Un tad nolaidās uz manas ziņģu grāmatiņas muša. Varbūt es viņai izlikos kā kalns. Katrā ziņa es biju tik daudz lielāks viņas acīs, cik viņa manām šķita mazāka par mani esam. Es paliku mierīgi sēdot, lai muša nesabītos un neaizlaistos, jo biju sācis skatīties, ko viņa dara. Acīm redzot muša bija piecēlusies no savas gultiņas, kur bija snaudusi vai gulējusi cietā miegā visas šīs aukstās dienas. Bet nu saule viņu bija atkal saukusi papriecāties, un viņa bija nākusi. Kā no miroņiem piecēlusies, viņa brīnējās par savu dzīvību. Brīdi viņa stāvēja pavisam mierīgi, gluži kā es, tad sāka mazgāt priekškājas, tās ilgu laiku berzējot vienu gar otru. Tad iesāka tīrīt savu lielo galvu, ko ar ķermeni saistīja tikko saredzams pavediens. Galva grozījās un šķobījās, un brīžam draudēja nokrist, tik dedzīgi tā tika berzēta un spodrināta, it kā būtu jāiztrin no acīm vesels sieks miega. Tad viņa sāka spodrināt caurspīdīgos spārniņus, no apakšas un no augšas, iztaustīdama un izgludinādama katru stiegriņu, katru maliņu, katru plāksnīti. Vai viņa to darīja, tīrīdamās no putekļiem, kas bija nosēdušies uz viņas auguma vairāku diennakšu guļā, jeb arī tikai tagad gatavojās uz ziemas dusu? — Šā vai tā, bet katrā ziņā viņa varēja cilvēkam noderēt par paraugu spodrības ziņā. Kur gan visur dienu gaitā nenācās piedurties ar spārnu, kur kāju iemērkt. Bet, kad beidzot šitā nomazgājās, tad varēja sēsties ne vien uz ziņģu grāmatas, bet pat uz bībeles lapas.
Pienāca laiks, kad gani izbeidzās un sākās skola. Met pirms skolas bērniem vajadzēja noteiktā dienā ierasties pie mācītāja. Tā kā es šo ceļu staigāju pirmo reizi, tad vecāmāte nāca līdz.
Pa nakti bija krietni uzsalis. Uz mācītāja muižas prodiņa stāvēja ledus. Es atlaidos no vecāsmātes un piebiedrojos dažiem pazīstamiem zēniem, kuri svieda kastaņas uz ledus, izrušinājuši tos no dzeltenajām lapām. Tie tikai bija koki, kam tik brīnum lieli un brūni rieksti! Tos redzēja tikai muižās, ne zemnieku dārzos.
Kad mācītājs sāka pieņemt, drīz vecāmāte aizspraucās citiem priekšā un pieveda mani atskaitīt.
Pie gara, zaļi apsegta galda sēdēja mācītājs, kūpinādams garu pīpi. Viņam pa labi un pa kreisi, gludi saglaudījušies, skolotāji. Mācītājs man pastūma grāmatu un ar pirkstu parādīja, kur lasīt. Es nobēru kā pupas, ne vārda nesaprazdams, kas tur bija teikts.
«Diezgan! Diezgan!» viņš kā nobijies mani apsauca un vaicāja, vai es esot arī ko no galvas mācījies.
«Jē,».es centos tapat smalki atbildēt.
Skolotāji saskatījās un pasmaidīja. Es biju tikpat stipri izgāzies kā gārsenietis ar savu «mežakuņģi,» sacīdams vienkāršā jā vietā jē. Mācītājs par laimi nebija to ievērojis. Viņš prasīja otro ticības locekli, un es atskaitīju. Tad vecāmāte teica, ka es esot jau vienu ziemu skolā izgājis. Mācītājs pa vāciski prasīja kaut ko mūsu skolotājam, un tas pamāja ar galvu. Tad mācītājs vaicāja, kad es dzimis, un vecāmāte atbildēja:
«Ap linu plūcamo laiku.»
Kungi atkal pavīpsnāja, bet. grāmatā pameklējis, mācītājs sacīja:
«Gluži riktīgi. Nav ko smieties. Linus plūc augustā, ja nav jūlijā noplūkti. Viņš ir dzimis 13. augustā, 1877. gadā.»
Pēc tam mēs vēl bridi stāvējām aiz citiem un klausījāmies, kā tiem veiksies. Dažs lasīja kā pa celmiem, būdams jau liels klarnsāns. Dažs no galvas nekā nemācēja» Krūmiene raustīja savu skuķi pie piedurknes, sacīdama:
«Dzie, Leiziņ, ko kungs soka!»
Līziņa stāvēja, iešķībi pret mācītāju sagriezusies, un neatbildēja neviena vārda. Tad māte pasteidzās aizbildināt:
«Kungs, viņa jou nadzierd.»
Vēlāk šie divi teikumi dabūja spārnus, un bieži Neretā dzirdēja sakām: