«Dzie, Leiziņ, ko kungs soka? — Kungs, viņa jou nadzierd.»
MĒS AR MĀRU VĒŽOJAM
«Eima, Janc, vēžot!»
Būtu es to dzirdējis no savas vecāsmātes mutes, l'ūtu uz vietas devis atbildi, piedevām ar galvu pamādams. Tagad šaubījos un neticēju. Māra, kas urbās tikai stāstu grāmatās un tamborēja, lai ietu vēžot, bradatu pa upi, mītu un meņģētu? Tik bieži bija dzirdēts vietējs sakāmvārds, kādu Neretā nebija trūkums: «Min kā Joza vēžus,» — un vēžošana man likās saistīta ar briesmīgu mīdīšanos. Bet varbūt nemaz nevajadzēja upē brist. Ļūnejas piekrastes varēja mīt no augšas, lai vēži mūk tieši no alām tīklā.
«Bez jokiem,» Māra savu aicinājumu papildināja. «Es jau savai mātei izrunāju. Tava māte to cēlienu paganīs cūkas, un mēs iesim.»
Ja tā, es biju gatavs uz vietas. Jau gribēju skriet pie mātes, kad Māra mani aizturēja:
«Ne tik svēloši! Neba šodien. Mums vēl nekas nav gatavs. Papriekšu jāuztaisa krietiņi.»
«Kas ta tie tādi?»
«Tie tādi mazi tīkliņi, apaļi kā pannas. Letcča tīkls ir tik beigts, ka tēvs atļāva sagraizīt. Tu ganīdams salieksi līkstiņas no kārkliem, un es pievēršu tīklu. Tad tu pārliksi no vienas malas uz otru biezu skalu, līdzīgu laipai. Skala viducī piesiesim plakanīgu akmeni, citādi negrims dibenā. Tad vēl aukliņas, negarš kāts, un gatavs. Gabalu desmit, es domāju, pietiks.»
«Tas man naga darbs!» es sajūsmā iesaucos. «Līdz rītam būs darīts un galā vests.»
Visa tā lieta man bij vēl pilnīgi tumša. Kāpēc tīkliem vajadzēja būt tik maziem un daudziem? Es pagaidām tomēr nekā vairāk nevaicāju. Tai pašā dienā saliecu līkstiņas, kā biju mācījies ķerbelītēm liekt, un vakarā nodevu Mārai pilnu desmitu. Viņa par tām priecājās ne mazāk par mani.
«Man domāt, vēžot vajadzētu iet sestdien pēc pusdienas.»
Turpat bija saimniece, un Māra to teica vairāk viņai nekā man.
«Kāpēc tad taisni sestdien? Sestdienās tik daudz kopšanās, ka es viena netikšu galā.»
«Kopšanās tad kopšanās,» Māra ņēmās savu taisnību aizstāvēt, «bet kam tad darba dienā atliek vaļa vēžus ēst? Tas ir tikai svētdienas ēdamais, tāpat kā rieksti vai taukšķēti zirņi. Tad laika diezgan izsūkāt visas kājiņas. Citādi mūsu Janks pat — izrauj tikai ļipu un visu citu aizmet Čaulās. Tīrais grēks, kad apdomā.»
Beidzot arī saimniece atzina, ka sestdiena gan laikam būšot īstā diena, un mēs uz to gatavojāmies. Māra darīja savu, es savu. Šis kopējais satraukums, prieks un rīkošanās mūs tuvināja vēl vairāk nekā grāmatas. Visbiežāk runa, protams, gāja par vēžiem. Es pieminēju Šukavu tur Riekstiņos. Arī tas gāja vēžot sestdienās uz Salāti. Bet viņš vēžoja tikai naktī. Tad svētdienas rītā sēdēja istabas priekšā uz soliņa pīpēdams un smaidīdams līdzās pilnam sietam sarkanu bubuļu, kas bij tik milzīgi lieli, ka man iznāca trīs kumosi no ļipas un liels kumoss no katras kājas.
«Un ko viņš lika virsū?» Māra jautāja,
«Kur virsū?»
«Nu uz krietiņa.»
«Vai tur kas virsū jāliek? Es jau nemaz nezinu, vai : viņam bija tāds krietiņš. Man liekas, viņš ķēra ar rokām Li pavasaros lielās upes līčos. Ar tāsīm. Ar uguni.»
«Nūja, bet mums ir krietiņi. Būs jāsasit vardes. Kad tu ganīdams kādu ieraugi, veķē nost.»
Es ņēmu vērā, ko Māra man teica, un sestdienā viss bija sagatavots līdz pēdīgajam sīkumam.
Klibais Jurks, kurš, šeit dzīvodams, ar katru dienu Kļuva īgnāks, mani sarāja, kad es nezin kuro reizi biju lielījies, ka iesim abi ar Māru sestdien uz Salāti.
«Iet tu vari un ķert tu vari, kad saimniece liek; bet, ja tu tādu špoku mutē bāzīsi, tad nebūsi man draugs.»
«Ai, vēzis ir tik gards!»
«Ko nozīmē — gards. Tādā modē tu vari ēst žurku, vardi, kuru katru ūdens vaguli.»
Ar Jurku par vēžiem nebija ko runāt.
Sestdienā, kad citi, paēduši maltīti, stiepās diendusā, mēs ar Māru posārnies ceļā. Viņai palīdzēja iztaisīties saimniece, man māte. Mums vajadzēja ģērbties tā, ka lai uz vakaru nekļūtu vēsi. Mārai bez tam nederēja koši baltā jaka, ko viņa bija uzvilkusi. Vajadzēja ģērbties tumšāk, lai vēžus neiztrūcinātu un cilvēkiem nekristu acīs. Beidzot Māra uzmauca uz elkoņa skalu kurvīti. Tajā bija divas tukšas obraka kules, launaga maize un vardes. Nu mēs varējām iet.
«Tad gādājiet, lai maišuki būtu pilni!» saimniece nosauca vēl pakaļ, kad izgriezāmies pa vārtiem.
Vai tiksi mēs nebijām ko aizmirsuši? Es aptaustīju abus sānus un labo gūžu. Nazis bija. Bikšu skotelē, uz zoss rīklītes uztīti, gulēja diegi. Tie bija varžu piesiešanai. Bet kad tu sapūtu, — mēs taču bijām aizmirsuši pašu galveno: krietiņus! Un es skrēju atpakaļ.
«Tad i gan zvejnieki!» māte, aizmirstos rīkus pretim nesdama, pa gabalu sauca. «Neaizmirstiet tikai vēžu
kules upes malā, kad nāksiet mājā. Taisnību sakot, mēs ar saimnieci arī tur bijām, bet dažreiz cilvēks ir tāds kā apmāts.»
Es pasitu katru krietiņu sainīti savā padusē, ik pa pieci, un jozu Mārai pakaļ, kas bija tepat jau pie skujām.
Kad gājām gar Kalnainiķelānu Brangajiem, sētsvidā pie akas stāvēja Brangaliene un viņas Janks. Citā gadījumā es būtu uzsvilpis vai vismaz pamājis ar roku, bet tagad gāju tik lepni garām, it kā nebūtu nemaz pazīstams. Pirmkārt, es nebiju viens, un — mēs taču gājām vēžot! To viņš varēja redzēt arī bez teikšanas, no mūsu rīkiem vien.
Tikuši uz lielceļa, mēs noskatījām Salāti augšup un lejup.
«To jau varēja domāt,» Māra sacīja. «Oruļa līcis vēl nepļauts. Te mums nav ko kārstīties. Nebūsi vēl apgriezies, kad vecais Krišiņš atskries un dzīs laukā. Iesim, kur sākas Kalnamiķelānu daļa. Tie ir goda ļaudis.»
Mēs nogriezāmies pa Kalnamiķelānu robeža virsu un drīz stāvējām pie Salātes, kas tecēja tik dzidra, ka pat visdziļākajās dobēs skaidri varēja saredzēt dibenu. Nadzīgi mēs dīrājām vardes un sējām uz krietiņu šķēršiem līdzās jau mājās piesietajiem akmeņiem vai virs tiem. Kurš krietiņš tika gatavs, to likām tūlīt upē. Mārai nebij pirmā reiza vēžojot, un viņa mani pamācīja: