«Skaties, kā ūdens griežas, tā gremdē. Velk pakrastē — ir labi, nes nost — mazāk cerību ko dabūt. Vēzis neskatās, bet ož.»
Kad visi krietiņi bij salikti, mēs nācām atpakaļ pie pirmā. Abet ne vairs akmeņa, ne vardes, tikai melns muskulis.
«Tagad šitā,» Māra atkal mācīja. «Sākumā pavisam lēnītēm, tad ātrāk un beidzot pavisam ātri!»
Viņa bija satvērusi katu un reizā ar vārdiem izcēlusi Mietiņu no ūdens. Tur iekšā, ļipas sizdami kā knipas, v.ilstījās tris milzigi vēži. Māra pagrieza krietiņu otrādāk, un vēži izvēlās zalē.
«Gribēsi izņemt tieši, — viņš tev ieķersies kā ērce tikla dzijās un nelaidisies vaļā, kač vai kājas izrauj. Tagad tikai ņem un met kulītē.»
Ņem, ņem, — bet kā tu paņemsi? Tiklīdz es grasījos lo darīt, vēzis saslēja abas lielās kājas gaisā un gaidīja kā ar atvērtām šķērēm.
«Visi jau tik nikni nebūs,» Māra smējās. «Bet tev vajag, raug še, šitā ņemt!»
Viņa laida roku vēzim no ļipas puses un satvēra aiz muguras.
«Re, riu viņš nevar iekniebt, lai kā gribējis.»
Abus pārējos ne bez bailēm jau iedabūju kulē es.
Nu mēs gribējām iet iūkot citus krietiņus, bet vispirms pametām acis uz nupat atpakaļ ielikto. Ja. Tur jau viens atkal svernpās pāri līkstiņai.
«Rā! Rā!» es rādīju ar pirkstu uz krasta velēnu, no kuras apakšas rēgojās divi gari ragi un lielas kājas. «Pagaid, pagaid, — drīz būs pavisam laukā.»
«Iedomājies tikai, cik ātri viņi saož!» Māra teica.
Patiešām, nepagāja ne minūte, kad mans vēzis bija jau uz krietiņa un mielojās kopā ar otru, agrāk iekāpušo. Nu mums bija pieci gabali. Sirds man krūtīs smējās. Arī Māra bija priecīga.
«Šodien kāpj!» viņa, nākošo krietiņu celdama, čukstēja, it kā negribēdama, lai par mūsu laimi pasaule kaut ko dzird.
Tur bija atkal pāris vēžu. Nākamajā atkal. Un tā visos — vairāk vai mazāk, bet bešā neviena. Mēs nodalījām krietiņus, katram pa pieci, lai nebūtu tik daudz jāstaigā. Ar katru apgājienu prieks par lomu mazinājās.
Vēžošana kļuva par vienkāršu darbu, kas līdz vakaram padarāms. Mēs staigājām, cilājām, apsēdamies, atvāzām sviesta cibiņu un ēdām.
«Ko tu domā,» Mara piepeši vaicāja, «kurš no mūsmāju zēniem ir tas smukākais?»
Tāda jautājuma es nebiju gaidijis. Vispār par skaistumu es nebiju domājis. Par nejaukumu gan, ja vienam bij tik nejēdzīgs deguns kā Mārai. Es bridi klusēju, domās laizdams gar acīm visus Valašiņu vīriešus.
«Man liekas, skroderis,» es beidzot teicu.
«Skroderis? Man gan tā neliekas. Skroderis ir bakas gulējis.»
Tas gan. Kas bija bakas gulējis, tam sejs bij rētains kā rīve. Bez tam skroderis labi nepiedzirdēja. Jo kā Riekstiņu Jancim uz acīm, tā skroderim tās bija kritušas uz ausīm. Vajadzēja stipri sargāties no caurvēja. Par to viņš ausis aizvien turēja aizbāztas ar vates piciņiem.
Mēs vēžojām, pamazām virzīdamies lejup, uz jaunām vietām, kad vecajās vēži vairs nekāpa. Pie vienas siekstas es reiz izcēlu astoņus gabalus.
«Vai tu esi tik daudz vienā krietiņā dabūjis?» es lielījos.
Nē. Māra bij vislielākais piecus izvilkusi. Bet vai tas nenozīmēja, ka viņa čaklāk cilājusi? — Varbūt gan. Jo man dažreiz pagāja ilgs laiks, vērojot, kā vēži tur pa upes dibenu dzīvoja. Viņi rāpās gan ar asti pa priekšu, gan ar galvu, šķēres nesdami viegli paceltas kā cilvēks rokas, kad laižas peldus vai kad grib ko ķert. Dažreiz vēzis nāca no tālienes tik taisni uz ēsmu it kā redzēdams, bet pie paša krietiņa novirzījās sānis. Laikam gaļas smaku ūdens bija paliecis kaut kā citādāk. Viņš steigšus metās pa labi, pa kreisi, līdz beidzot attikās un tuvojās stīpai. Pie tās viņš vēlreiz drusku sa• lomijās, tad rāpās pari un ar lielu kāri satvēra vardi, (liii, kas pa to laiku bija mielojušies, atsprāga nost, bet acumirklī bija atkal kiāt. Tad es cēlu.
Mārai taisnība — manu krietiņu ēsma tādā mērā bija sabeigta, ka rēgojās tikai balti kauli. Es piesēju jaunas vardes.
«Bet viņš ir labs un gudrs,» Māra teica.
«Kas tad?»
«Tas pats skroderis.»
«Tiesa gan. Reti kuru mīklu avīzē viņš nevar uzminēt.»
«žēl, ka strādā ārpus mājas. Varbūt arī viņš būtu nācis vēžot.»
«Nezi kur viņš pašulaik šūn?»
«Markadānos. Tu jau nezini, kur tas ir.»
«Dzirdējis esmu. Bet šodien ir sestdiena, un sestdienās viņš arvien nāk uz mājām.»
«Jā. Un ko tur var zināt, varbūt viņš iet taisni te, Kalnamiķelānu tiltiņā, taisni un taisni. Man ir tāda paredzēšana.»
Uz vakaru mēs abi divi aizvien ciešāk tiltu turējām acīs. Nu jau mēs vairs nebijām necik tālu no tā. Pa reizai Māra atstāja savus krietiņus manā uzraudzībā un aizgāja pastāvēt uz tiltiņa. Reiz arī es aizskrēju pie viņas, nogūlos knūpu uz dēļiem un skatījos ūdenī, kur pa dibenu peldēja lielas raudas.
«Tā ka tev nenograuž visas vardes. Pats zini, — kurvī nevienas vairs nav un nopļautā līcī ne ar uguni neatradīsi, kur tepat Liepiņām uz istabas jumta un Osāniem ozolā lielo putnu pērkļi. Apdomā tikai, katram starķelēnam vajag piecpadsmit varžu dienā.»
«Vai tu traks!»
Es skrēju uz krietiņiem. Acīm redzot Mārai vēžot bija apnicis. Viņa nenāca. Viņa grozījās un skatījās, tad aizgāja pa žagariem nobruģēto dambiti uz rozu viņpus upes, kur stāvēja pavisam greizi sašķiebusies dāržine. Pie tās viņa brīdi palika, tad gāja un iebrida grāvja galā Salātē un noskaloja kājas. Tad es viņu pēkšņi atkal redzēju uz tiltiņa. Bet kas tad tas? Vai tur bija viens cilvēks vai divi? Taču divi. Skroderis! Mazu, baltu aizsainīti padusē, spieķi rokā. Viņi stāvēja un sarunājās. Nē — Māra tomēr bija liela pareģe!