Es sāku ziņģēt. Es svilpoju un atkal ziņģēju, lai viņiem atgādinātu sevi un mudinātu Māru nākt pie krietiņiem. Beidzot viņa tomēr atģidās un atnāca. Bet skroderis nogūlās knūpu uz tiltiņa, gluži kā pirmāk es, un vēroja raudas. Māra pārlika krietiņus jaunās vietās, pasvārstīja, aiz pasaiņiem pacēlusi, abas kules, kas bija jau pāri pusē, un pameta mani atkal vienu.
«Mēs gribam aiziet tepat uz Liepiņu grantskalniņa paskatīties, vai šogad būs daudz riekstu. Tad kādreiz iesim atkal riekstos. Bet pa to brīdi uzmani vēl manus krietiņus!»
Nekas nebūtu kaitējis arī man aizskriet uz lazdu kalniņu, bet Māra bij pa pusei saimniece, un man vajadzēja klausīt, ko viņa saka. Es paliku un tikai noraudzījos, kā viņi abi nozuda Kalnamiķelānu bērzos, kas kā plata aleja stiepās līdz Liepiņu grantskalniņam, kur bija redzamas lazdu krūmu iesarkanās lapas.
Pagaid, pagaid, — es sevī domāju un, tīkliņus cilādams, pa starpām raitīju bikses. Izcilājis es aizskrēju uz tuvāko braslu, pārbridu un tad jozu tieši uz lazdām, lai pats ar savām acīm redzētu, vai gaidāma laba vai slikta riekstu raža. Varbūt es tur nokļuvu reizā ar Māru un skroderi. Kā tad viņi satrūksies, mani pēkšņi ieraudzīdami. Es varēju pat ierieties kā suns aiz krūma …
Es ielīdu lazdās, paklausījos, vai kur nedzirdēja soļus vai čabēšanu. Kluss. Es pacēlu acis un redzēju ik zara un zariņa iielus un mazus čemurus. Tie stāvēja spuraini kā lieli rožu pumpuri. Rieksti jau bij pilnīgi pieauguši. Es norāvu un mēģināju pārkost. Nekādas čaulas, nekāda kodola. Viss rieksts nebija cietāks par izlobītu pupu. Kodoliņš baltajos pieņos gulēja kā putraims. Tas garšoja pēc vanaga zirņa. Tad es uzrāpos kalniņā un noskatījos uz visām pusēm. Visur bija tik daudz riekstu, ka bail.
Kad tiku atpakaļ pie Salātes, paskatījos saulē. Tā nebija vairs augstu. Bet skroderis ar Māru nerādījās.
Vēži vairs neko nekāpa, jo varžu vietā tagad bija vai nu baltu kaulu sainītis, vai pavisam kaili akmeņi. Abas kules bij tik pilnas, ka tikko varēju aizsiet. Es aizlaikus priecājos par saimnieces prieku un domāju, ko viņa sacīs, kad noliksim savus lomus istabas durvju priekšā uz akmeņa.
Beidzot viņi tomēr nāca. Tādi kā sabozušies, kā dusmīgi. Māra bija lakatiņu vēl vairāk uz pieres savilkusi, nekā parasti to mēdza darīt. Viņas zilās acis, kas bija vienīgais, ko bez pretīguma varēja uzlūkot, ēnā gandrīz pazuda. Skroderis man nevērīgi padeva roku. Viņš, ne vārda nerunādams, palīdzēja visu savākt un sasēja tīkliņus vienā sainī. Viņš tiešām bija gudrāks par mums ar Māru kopā. Viņš nomauca auklas no kātiem, atgrieza akmeņus. Vai tos atmaksājās stiept? Sitā tīkliņi sagāja Māras kurvītī. Viņš ņēma lielāko kuli, es mazāko, un mēs gājām. Bet skroderis nāca ar mums tikai līdz lielceļam.
«Tad nu es pa lauka malu.» viņš tikai pateica, pārlēca neatskriedamies pār grāvi un žigli aizsoļoja, balto aizsainīti kreisajā padusē iemiedzis, ar labo roku spieķi mētādams.
«Kur viņš iet?» es Mārai vaicāju, kad bijām klusēdami gabaliņu pagājuši. «Nu tev smagi nest.»
«Kas viņu zina, kur viņam vēl ejams!» Māra atteica. «Bet riekstu šogad gan nekādu nebūs. Tikai pazarēs, pa vienam, pa pārītim.»
«Abet, kur es aizskrēju, tur bija ķeķe pie ķeķes.»
Māra cieši manī paskatījās.
«Tu? — Tev arī viss jāizokšķerē! Tā ka tu man mājās nepļāpātu par skroderi! Vispār nevajag daudz runāt. Pat grāmatā stāv rakstīts, ka klusēt esot zelts.»
Protams, ka es turēšu muti, ja jau neviens nedrīkstēja zināt par rnūsu satikšanos ar skroderi. Un kam tad lai es būtu stāstījis? Varbūt mātei? Jeb saimniecei? Jeb varbūt Ilžai? Jāsmejas! Nē. Skroderis un Māra taču bija mani draugi.
Kad atnācām mājā, gani jau bij sadzinuši. Puisieši saklupa ap mūsu vēžu kulēm, bāza rokas iekšā, vilka laukā vēžus, ne bailīgi aiz muguras saņēmuši, kā mēs to darījām, bet kā pagadījās. Pacēla gaisā un rādīja cits citam, cik tas liels un cik šitas un kādas tam varenas šķēres. Dažam bija pilna paļipe kā skrošu. Tie bija bērni.
«Do šu!» Mārtiņš teica.
Viņš saņēma vēzi aiz kājām, ar otru roku atlieca ļipu taisnu un izkoda bērnus, kā nošņirkstēja vien.
Mēs ar Māru tikām vairāk slavēti, nekā bijām pelnījuši. Iznāca no istabas arī skroderis.
«Ak šie ir vēžot bijuši?» viņš, ar mums sasveicinādamies, it kā jautāja.
Man tikko nepaspruka izbrīns par to, ka viņš neatcerējās mūs sastapis pie Salātes, bet es vēl laikā atcerējos Māras vārdus un aprāvos. Acīm redzot viņu starpā bija kāds noslēpums, ko man vajadzēja palīdzēt glabāt, kaut gan es no visa tā nesapratu nenieka. Un varbūt šis pats noslēpums varēja mani uz rudens pusi aizvest vēl riekstos.
SUDMALU JAUKAJĀ SALĀ
Vasaras vidū vienu svētdienu sudmalu salā vajadzēja notikt kaut kam sevišķam. Mūsu zēni sen jau staigāja uz Ķesteriem mācīties dziedāt. Un, kad noliktā svētdiena tuvojās, viņi pārnesa līdz lielu, koši zaļu papīra lapu, uz kuras resniem spiestiem burtiem stāvēja:
«ZAĻUMU SVĒTKI»
Lapa tika uzsprausta saimnieku istabā uz naglas zem skrodera vijoles, un es, cik iegāju, tik nenocietos neizlasījis, kas tur vēl tālāk bija ziņots mazākiem burtiem.
Tur nu gan būs pasaules jaukumi, — es nopūtos, jo skaidri zināju, ka man šai paradīzē netikt.
Kas tikai viss tur nebija sasolīts: — Tautas dziesmas. Dziedās Neretas jaukts koris. Deja pie kara orķestra skaņām. Bufete ar spirdzinošiem dzērieniem. Vakarā mākslīga uguņošana. Par zirgu un virsdrēbju novietošanu tiks gādāts. Jā, bet ieeja … Ieeja pieaugušiem 30 kap., bērniem 10 kap. — Kas man tos dos?!