Pagasts bija sūtījis sešus pajūgus uz Jelgaviņu muzikantiem pretim. Pirmdienas rītā tos atkal vajadzēja aizvest citiem saimniekiem. Atvest bija braucis arī mūsu Janks un pārbraucis zināja daudz ko stāstīt. Astoņpadsmit vīru! Visiem vienādas cepures, mundieri, siksnas. Zābaki ne ar trānu smērēti, bet viksēti ar viksi. Uz pleciem lejpus paļetēm tādi raibi spārniņi kā eņģeļiem. Tikai ar draņķiem nebija varēts ne vārda pa latviskam pārmīt.
Janks pa krieviski zināja pateikt tikai «ruski zakuski» un «čebošti kočeš», bet šie pat ne tik daudz. Lai izskats ko izskats, bet spēle tad jau nu gan ellīga. Kādas tik tur stabules un taures! Taisnas un līkas, tievas un resnas. Tādas melnas, no koka, ar visādiem klapīšiem. Misiņa ar trim spaidāmām pogām. Taures tik spožas, ka katrā vari spieģelēties. Dažai resgalis uz zemi, citai uz augšu, citai sāņis. Kādi divi bija ielīduši savu tauru likumos un pūta vēl rešņāk, nekā kad vērsis bauro. Pašam lielākajam rokā vairāk nekā kā tikai mazs kociņš, ar ko gaiņāties. Ķesteros viņi tūlīt bija sastājuši jaunās mājas priekšā un nospēlējuši Regūtam tādu maršu, ka tas aizņēmis ausis un teicis:
«Donnervetter! Tie jau šauj kā ar lielgabaliem.»
Tas varēja gan tiesa būt. Jo arī es ganīdams biju dzirdējis ap pieminēto laiku tādu kā zemzemes dunoņu. Būtu vējš vilcis uz šo pusi, varbūt es skaidri būtu sadzirdējis arī sīkās taures un stabules.
Tālāko es varu stāstīt tikai no to ļaužu mutes, kas bija zaļumos iekļuvuši un visu redzējuši un dzirdējuši, kas tur notika.
Viss tas bija pārāk liels, lai ņemtu pavirši. Tāpēc no visa, kas tika stāstīts, es sev iztēlojos skaidri skatāmu pasauli, varbūt daudz pārāku par to, kas tur nedaudzas stundas bija pastāvējusi sudmalu salā. Es tajā dzīvoju dienām, nedēļām, ja pat gadiem. Vēl šodien.
Neretas sudmalu jaukā sala!
Līdz tam neviens šo upes līkumu, ko iežogoja pa labi jaunupe, pa kreisi vecupe un kur nekā vairāk nebija kā gar ūdens malu pelēkie elkšņi, rets ievu krūms un vidū ne visai liels zāles laukums, nebij iedomājies saukt par jauku; bet tagad, kur tas tā bij nodēvēts uz simtām krāsainām lapām, kas tika izplatītas pa visu pagastu un
ārpagastiem, sudmalu sala paturēja šo apzīmējumu uz visiem laikiem.
Zaļumu svētki!
Sudmalu galā, kur šaura zemes strēmele šķir vecupi no jaunupes, pakrēslī sēd divi viri, cienīgi saimnieki, un pārdod ieejas biļetes līdz ar mazām svētku nozīmītēm, kas jāpiesprauž katram viesim pie krūtīm. Spīd koši saule. Ūdens, spraukdamies pa slūžu šķirbām, tikko manāmi šalc. Sudmalas stāv svētdienas mierā. Tilta dobe ir zili melna, baltām putām izraibota, kas nemitīgi griežas un grozās. Un tad uzreiz kā pērkoņa spēriens norīb bungas, ierūcas taures un iekviecas stabules. Cilvēki satrūkušies palecas gaisā un tad smaidīdami sāk celt kājas augstāk un veicīgāk, jo viņi nu ir padoti mūzikai.
Pēc marša sākas visādas dejas, kas košiem burtiem iegrieztas bieza papīrā un uzstādītas līdzās paaugstinājumam, uz kā sēd muzikanti. Gluži kā baznīcā dziesmas. Tā katrs viens var zināt, kā to deju sauc, ko viņš dejo. Tas jaukākais ir, ka pat vakarā un arī naktī šie burti nenodziest, bet kļūst vēl stiprāki; jo aiz krāsainā papīra, ar kādu burti pārklāti, deg svece. Dejotāju sarodas aizvien vairāk. Zāle drīz vien ir noplakusi, un pēc pāris stundām laukums put kā lielceļš.
Pienāk bridis, kad spēlnieki atstāj savas taures un pazūd baltajās teltīs, lai paēstu pielīgtās vakariņas un izdzertu pa pudelei alus. Pa to laiku viņu vietā sastājas dziedātāji un noskandina vairākas dziesmas. Balsis brīžam jauki saskan, brīžam nesaskan nemaz, un daža pavisam apklust, jo dziedātāji nav raduši par naudu dziedāt un taisni tad, kad visi viņos uzmanīgi klausās. Klausītāji tomēr ir mierā un sit plaukstas katras dziesmas beigās un arī vidū, kad kora vadītājs grib uzdot jaunas, pareizakas balsis. Ik dziesmas beigās aplausi nāk arī no Kundarātu pakrastes, kur sasēdušies vai
simts bezbiļetnieku. Kārtigie apmeklētāji, ko sauc par publiku, pagriež galvas uz piekalni un sevī nodomā, ka 1iem tur vismaz vajadzētu klusēt, ja žēlojuši izdot dažas kapeikas; bet publikas un svētku rīkotāju nenovīdība nebūt neierobežo tur to ļaužu prieku. Viņi dzird muziķu un dziesmas ne sliktāk par tiem tur lejā. Un kas zina — tumsā, kad sāksies uguņošana, varbūt viņi redzēs to vispilnīgāk.
Jā. Uguņošana ir zaļumsvētku galvenais numurs. Uguņošana ir kaut kas skaists un bezgala uztraucošs. Varbūt taisni tāpēc, ka ilgst tikai dažus acumirkļus. Raķete sprakstēdama un šņākdama uzšaujas augstu gaisā, līdzīga trakai astes zvaigznei. Paks! Tur augšā tā pārsprāgst un izber veselu klēpi dzirksteļu vai laiž lejup zilas, zaļas un sarkanas bumbiņas.
«Cik žēl!» visi novaid, kad bumbiņas izdziest un acis redz vairs tikai melnu tumsu.
Bet nav jau raķetes vien, ar ko uguņotāji priecē publikas acis. Vēl tur ir telegrāfs. Pāri visam laukumam, no staba līdz stabam, augstu gaisā izstiepta tieva aukla. Pa to šaujas uguns šautra no viena gala uz otru, atsitas pret stabu un ar tādu pat ātrumu dodas atpakaļ. Telegrāfs kas telegrāfs. Un vēl tur ir pati saule, sarkana kā lecot vai rietot. Tā margo, joņodama ap savu asi, un, kad ir beigusi spīdēt, tad vēl labu brīdi klab tītavas, pie kurām rēgojas četras izdegušas raķetes.
Zaļumi Neretas jaukajā sudmalu salā!
Tādi tie bija toreiz, tādi vēlāk, varbūt arī vēl šogad. Mainās tikai cilvēki, bet viņu prieki un bēdas pastāv mūžīgi.
PĒRIENS KA LIETUS
«Nu tev gan būs pēriens kā lietus,» mēdza lielie uzsaukt bērniem, kad tie, pēc viņu domām, darīja blēņas, piemēram, pa dienasvidu bija ielīduši zirņos vai izrāvuši kādu burkānu.