Pēriens tādos gadījumos no mātes vai saimnieka rokas tiešām nebij nekas vairāk kā lietus, pēc kā saule spīdēja divkārt koši. Jo māte drīz bij atkal laba, saimnieks radīja laipnu vaigu, it kā nekas nebūtu noticis, un tu juties iztaisnots un salīdzinats ar visu pasauli. Es par sevi nevaru sacit, ka būtu kādreiz no tālākiem cilvēkiem saņēmis žagarus, bet no mātes gan neskaitāmas reizas. Un visas tās reizas tomēr ir aizmirsušās, jo pēriens droši vien bij pelnīts. Bet neizdzēšamas ir palikušas līdz pat šai dienai divas reizas, divi bargi pērieni. Tie ir stāvējuši kā eži mūsu starpa visu garo mūžu un nav ļāvuši nekad man mātei īsti pieglausties. Jo viņa bija svešiem cilvēkiem vairāk ticējusi nekā man.
Pirmais gadījums.
Stopānos ar cūkām gāja ganos pašu Anna. Tā bija liela meita — varbūt jau iesvētības gados, varbūt pat iesvētīta. Es nezinu, kāda viņa bija, jo negāja mūsu skolā, bet Ķesteros, kur mācīja vāciski buldurot, un pie preilenēm varēja arī šūt un redzēt, kā smalki jāuzvedas. Protams, ka Anna ar mani nemaz nerunāja un negribēja tikties. Uz mūsu robežu viņa atlaidās tikai retumis un
grieza muguru pret mani, kad es ziņģēju kādu jauku ziņģi. Bet, cik lepna viņa bija, tikpat vāji ganīja savas cūkas. Nereti man nācās dzit viņas sivēnus no mūsu ežmaļa projām, lai saimnieks nebārtos, ka es tos izracinājis. Kad es aizdzinis teicu, — sak, paņem savus sivēnus, Anna, — viņa gan mazliet manī paskatījās, bet vairāk nekā neatbildēja kā tikai:
«Pateicos.»
«Tā kā tu citā reizā nelaistu!» es viņai piekodināju.
Varbūt tāpēc, ka viņa stāvot vai sēdot aizvien man bija pagriezusi muguru, viņas saime bija taisni kā uzburta uz šo pusi. Sevišķi viņas kuilēns, kas manam kuilim bija tikai līdz pussāniem. Tas skrēja uz manējo kā traks un bāzās virsū līdzīgi piedzērušam puisim, kas grib kauties. Manējais bij lēnas dabas, bet svešais viņu dažreiz tā satrauca, ka arī viņš sāka rnuti čāpstināt, līdz krita zemē baltas putas, un tās varēja ar priekškājām mīcīt kopā ar zemi par valgu mīklu. Varbūt tā bija īsti kuiliska dižošanās. Viņš tur tam otram rādīja, — sak' tā es tevi samīcīšu, ja nāksi man par tuvu. Es tādās reizās padzinos ar savu pulku nostāk no robežas un Kliedzu Annai, lai paņem savu junkuru. Viņa to arī darīja.
Bet toreiz es ganīju pavisam tālu nost no Stopānu lauka mūsu rudzaitē, tepat aiz bērziem. Klausos un skatos, — cūkas krekš un, snuķus pacēlušas, vijas kamolā, kā kad būtu svešs suns ieskrējis viņu vidū. Bet nē. Tas ir atkal Stopānu kuilēns. Sarus saslējis, viņš brāzējas mūsējam virsū. Mūsējais sagriežas iesāņš un, kad mazais ir pa vēzienam, dod tam ar ilkni tādu triecienu, ka tas atsprāgst soļus desmit sānis un ar to pašu aizlec uz trim vien kājām, atpakaļ neatskatīdamies, uz savu pulku.
Vakara cēlienā es ganu tanī pat laukā. Netālu ir ari Stopānu cūkas, bet kuiļa neredz. Anna šoreiz pagriežas pret mani un kliedz:
«Nu tev būs pēriens kā lietus! Domā, es neredzēju? Tu ar garu kārtiņu atdūri mūsu veprītim pakaļkāju. Slepkavnieks! Ja viņš nenosprāgs, tad tomēr nekas krietns vairs no viņa nekad nebūs. Mans tēvs, rau ku, aiziet sūdzēt tavam saimniekam.»
Ko es tur iešu tālāk klausīties? Var jau runāt, ko kurš grib. Stopānu gan es pazīstu no garās bārdas un lielajiem zābakiem; bet, ka viņš ietu par mani sūdzēties, kur es taču nekā ļauna neapzinājos darījis, to man neviens nevarēja iestāstīt.
Cūkas gāja uz Veculvānu robeža pusi, es aizgāju tām priekšā un ganīju. Tur bija arī Drujas Janks ar govīm. Es viņam pateicu, ko Anna man tikko bija teikusi.
«Ko tā draņķe pļuški?! Pati nemāk ganīt. Tās cūkas jau gana viņu, ne viņa cūkas. Es tak skaidri redzēju, kā viņas kuilēns aizļuksīja uz tavām cūkām un kā viņš palēcās gaisā kā varna, kad tavs lielais deva pa ausi.»
Dūri kratīdams, viņš kliedza Stopānu Annai:
«Ej tu man, Ķesteru preilen, — ko tu melo?»
Stopānu Anna kliedza kaut ko pretim, bet balss viņai bija tik sīka, ka vārdus nevarēja saprast.
Man kļuva tā kā vieglāk, sajūtot tik lielu un stipru aizstāvi, kāds bija Drujas Janks. Nu viņš bija aizlaidies tālāk. Arī Anna nozuda aiz uzkalniņa. Es paliku viens.
Tepat bija veca, tukša dāržine. Es, laiku īsinādams, uzkāpu uz augšējā siroba un sēdēju, kā biju tur simtām reižu sēdējis. Te uzreiz, skatos, nāk māte. Bez vajadzības darba dienā viņa vis nenaktu, to es zinu, un man kļūst nemierīgs prāts. Man sirds sāk dzirdami sist, bet es sēdu tur augšā kā sēdējis. Es jūtu, ka vaigos man nav ne pilītes asiņu, jo mātei ir saraudātas acis un rokā gara klūga.
«Nu?» viņa pienākusi bargi man tā kā jautā un tad uzsauc: «Kāp tagad zemē!»
«Par ko?» es ar mokām dabūju pār lūpām.
«Pats labāk zini. Nu ātrāk, ātrāk!»
«Es neesmu vainīgs. Es neesmu dūris ar kārtiņu. Tas kuilēns .. .»
Šmīks! Un atkal šmīks! Un atkal… Klūga snēdza manas basās kājas tā, ka es redzēju asinis izsprāgstam ap skriemeņiem. Es saķēru kājas ar abām rokām, dabūju vēl pa tām. Viens sitiens ķēra vaigu. Man likās, auss tanī pusē atkārās un nokrita zemē. Tai pašā brīdī arī es pats nogāzos. Gribēju trūkties augšā un bēgt, bet biju izmežģījis kāju. Nu man sitieni arī vairs nesāpēja. Jo tā, kas tur vicināja roku, nebija vairs mana māte, bet sveša, kā kaut kura sieva kurās katrās mājās. Ja pat leitiete, ruskiete vai žīdauka. Nē, nu es ar viņu savu mūž' vairs nebūšu labs. Lai redz, kā ir, kad par nepatiesu uzkrīt savam bērnam…
Manas sajūtas pa pilnam apstiprināja saimnieks un saimniece vakarā, kad es iekliboju ar savu ganāmpulku sētsvidā.
«Tā tev, Iev, gan nevajadzēja darīt,» saimnieks sacīja. «Tādos gadījumos jādzird, ko saka pretējā puse un liecinā liecinieki. Es esmu gadiem bijis pagasta tiesas vīrs un zinu likumus. Es pazīstu arī Stopānu visai labi. Tas ir labs lapsa. Un kāpēc viņš nenāca pie manis? Un tas skuķis nav labāks, kaut liek cepuri galvā, kad iet baznīcā. — Nesaki, puis, nekā!» viņš, mani padusē ieņemdams, teica. «Es, pie rijas stāvēdams, pats redzēju, kā tur ar to sivēnu bija.»