Man kļuva tik bezgala silti un labi, ka es saku vairāk raudāt nekā pirmāk perams. Man likās, ka, ja saimnieks varēja mani tā pārstāt, svešs cilvēks būdams, cik daudz simtu reižu vairāk tad to nedarītu mans tēvs, ja tas būtu dzīvs. Un cik labs tad es būtu pret viņu! Bet pret māti nemūžam! Ko tāds sievišķis gan zināja no tiesas un taisnības?
Vakarā, kad apgulamies, mātes augums man līdzās likās tik liels un salts kā kalns. Es raudzīju ierīkoties tā, lai viņai nemaz nepiedurtos. Kad viņa pagriezās pret mani un aplika man roku apkārt, es izlikos jau aizmidzis, tikai no saraudāšanās pa reizai noraustījos. Un tomēr, kad otrā rītā pamodos, atradu savas rokas cieši apvītas ap mātes kaklu.
Otrais gadījums.
Skrodera mātei Ilžai bija rijas paspārnē ierādīta atsevišķa pūnīte. Tur ziemā bija stāvējis siens viņas gotelei un sivēnam pelavas. Vasarā tur vairāk nekā nebija kā pāris klēpju rudzāju salmu pakaišiem. Durvis stāvēja tikai pievērtas.
Vienā dienasvidā pie šīs pūnītes es dzirdēju Ilžu ar manu māti runājamies. Saruna pieauga stiprumā un ātrumā tā, ka nu jau Ilža noteikti bārās, lamājās un solījās pati man novilkt ādu pār acīm, ja mana māte to nedarītu. Un, neņemot vērā citreizējo saimnieka pamācību, ka jāuzklausa arī pretējā puse un jānopratinā liecinieki, mana māte piepeši atkal parādījās manā priekšā ar krietnu stibu rokā. Aiz viņas stāvēja Ilža. Tā bija pirmā, kas sāka runāt.
«Tev nav kauna, tādam lielam zēnam, pieķēzīt manu pūnīti, kur mans dēls dod tev grāmatas un pamāca tevi visādās gudrībās.»
«Kādu pūnīti?» es, nekā nesaprazdams, vaicāju.
«Nu tu vairs nezināsi, kas ir pūnīte… Tad nāc, es tev izbadīšu purslas kā kaķim. Tad tu citā reizā vis vairs tā nedarisi.»
Viņa rnani satvēra aiz rokas, lai vestu uz riju, bet es izrāvos. Viņas tomēr bija divas un mātei pie tam rokā koks. Un, tā kā es šoreiz pretojos, skrāpēju, kodu un bei dzot kliedzu pilnā kaklā, līdz saskrēja visi mājas ļaudis un mani izpestīja, tad dabūju vairāk par visām reizām. Tomēr cīņas karstums nelika to acumirklī manīt. Tikai vēlāk sāpēja šur un tur tā, ka nevarēju svabadi naktīs pagrozīties un dienā likās kājas stīvas un rokas bez spēka, bet mugura kā pārstaipīta. Par laimi, arī tagad rnan gadījās neapšaubamas liecibas, kas skaidri pierādīja manu nevainību. Var sacīt, ka šoreiz pats dievs nāca par liecinieku.
Pūnīti man kā iedomātam vainīgajam nācās iztīrīt. Lai es to kārtīgi izdarītu, tad Ilža un māte stāvēja klāt un labi redzēja, kur es strunkuļus liku.
«Tie tomēr nav mani!» es, tos vijmalē nosviedis, sacīju.
Mārtiņa Līze, kaut gan pēc šitāda nekrietna gadījuma varbūt ari viņai nebija vairs pret mani labais prāts, gadījās turpat tuvumā un teica:
«Ko tu velti mēli valsti! Ja nebūs tavs, pēc divām nedēļām pavasara saulē būs balts kā kaļķis.»
Un tiešām, pēc divām nedēļām mans grēks bij balts kā krīts. Vainīgais izrādījās Zulis, jaunais suns.
Vijmale rijas galā tagad bij kā kāda svētceļnieku vieta, kur katrs gribēja aiziet un uz vietas pārliecināties par manu bezvainību. Pat Ilža. Es lieku reizi tiku attaisnots, diemžēl, divas nedēļas par vēlu. Skroderis ar mani bija atkal labs. Un galvenais — kopš tās reizas arī mate sāka man vairāk ticēt, un es neatceros, ka viņa vel kadu reizi mani bez iemesla būtu pērusi. Protams, es jau nācu lielāks un prātīgāks un mācījos sevi visos gadījumos aizstāvēt, ja ne bēgot vai pretojoties, tad vismaz ņemot palīgā vienu otru meliņu. Jo lielie taču paši pamācīja:
«Kad tev kāds prasa, kā un kas tur bija, tad atbildi tā un tā un nevis šitā.»
NABADZIŅA janks
Taisnību sakot, ar Minnu es netiku pa visu pērno vasaru tik cieši sadraudzējies kā ar Nabadziņa Janku šogad pirmajā dienā. Zināms, mēs bijām skolā kopā gājuši, pat vienā solā sēdējuši un iepriekš zinājām, ka vasara būs vienas gaitas ejamas. Bet arī bez tā bija pavisam cita lieta zēnam ar zēnu nekā jaukties ar meitiešiem. Tiem bija pavisam citas valodas, citi darbi un darīšanas.
Jankam skolā diezin kā neveicās. Viņam bija pagrūta galva. Bet kaut kas viņu cēla manās acīs augstu: viņa tēvabrālis. Tas, kaut kalpa dēls, bija izmācījies par skolotāju un dzīvoja kaut kur ļoti tālu, aiz lielās Jelgavas. Skolotājs! Tas taču bija tikai vienu podziņu zemāk par mācītāju. Protams, ka tādam kungam nepiestāvēja vairs vecais uzvārds, un viņš ar paša ķeizara atļauju to bija pārmainījis par Veitholdu, kas skanēja vāciski un nesalīdzināmi labāk. To atzina visi. Bet tā lieta ar tēvabrāli nebija nekāds nopelns, un es to drīz vien būtu aizmirsis, ja mums ar Nabadziņa Janku nebūtu vispār ļoti labi sakritis.
Ja, mums sakrita, un par to es viņam kā lielam puisim, kas nākamā pavasarī jau taisījās iet iesvētīšanas mācībā, biju lielu pateicību parādā. Viņš, būdams lopu gans, man, cūkganam, varēja pilnīgi pāri skatīties; bet viņš to nedarīja. Viņš nekur un nekad neizrādīja sava pārākuma ne pie lapu kapāšanas, ne pie skriešanas, ne jāšanas, ne celšanas un nešanas. Mēs darījām, kas katram bija pa spēkam, un, ja es ko nevarēju, viņš palīdzēja, ja neprat^ģ, iemācīja.
O, kas vēl mācēja tik skaisti pastalas salāpīt kā Nabadziņa Janks. Varbūt vienīgi Mārtiņš, kas bija mācīts kurpnieks. Janks novija mīkstu mīkstu aukliņu pavisam tievu galu, tā ka nenācās grūti adatā ievērt. Pastalas un palāpi tika izmērcēti mīksti kā nezin kas, — dur tikai ar īlenu un ver adatu cauri ar tādu aprēķinu, ka lai īsie dūrieni paliktu ārpusē un garie iekšā. Tā palāps noplīsa, bet aukla nepārdila. Nabadziņa Janks tika atzīts par lielu meistaru, un saimnieks viņu iecēla par lāpiķi visai saimei. Viņam tika nodots ģērētas govs ādas gabals, tā no paslēpenēm, kur pastalas vairs neiznāca. Viņa ziņā bija vesela grīste sukātu linu. Viņš grieza ādu, cik bija vajadzīgs, šķīra linus pēc sava prāta, ar vārdu sakot, bija patstāvīgs cilvēks. Kad kopā ganījām, es noāvu kājas, izmērcēju grāvī pastalas un abi tās salāpījām. Kas tā bija par labu sajūtu apzināt, ka proti kaut ko derīgu pastrādāt — ja ne citam, tad kaut pats sev.