Vēl lielāks meistars nekā pastalu lāpīšanā Janks bija pātagu vīšanā. Pērnvasar viņš no kāda leitēna bija iemācījies vīt bez kāsīšiem un teicās nekad tos vairs nelietot. Ar pirkstiem varēja sašķirt tik vienādus pavedienus un tos tik vienādā grodumā salaist kopā, kur, ar kāsīšiem vijot, bieži gadījās apsist vienu kārtu ap otru un iztaisīt svīķurbi. Kas tā varēja būt par pātagu, ja visas sešas kārtas nebija uz mata vienādas.
Ar kāsīšiem aukliņu novīt es jau mācēju. Nu mani Janks iemācīja arī ar pirkstiem vīt. Vīt un tāpat uzviju uzlikt. Mūsu pātagas bija kā stiebri. Pēdu garš gabals stāvēja gaisā kā svece. Kad nu tādai auklai piemēroja kātu attiecīgā garumā, tievgali mazliet lokanu, tad gan varēja kaut zāli pļaut.
«Es izmēģināšu ar savu zaļu roku,» Janks teica, kad pātaga bij gatava.
Viņš to pašmīkstināja vairākas reizes gaisā, nocirta elkšņiem dažas lapas līdz ar jaunajiem augumiem un tad izvēlējās kādu no manām cūkām. Viņš uzšāva vienu vienīgu reizi, bet tik stipri, ka cūka iekviecās, palēcās gaisā un labu brīdi kliboja, rukšēdama, kā citām žēlodamās par savu nelaimi.
«Janka, tu gan esi traks,» es rājos. «Ko tagad saimniece teiks, kad ieraudzīs?»
Cūkai šķērsām gurnam un gar sānu stiepās zili sarkana svītra ar visiem mazgiern, cik jau pātagas galā to bija iesiets. Nu arī Janks nobijās, ieraudzījis švīku. Bet tad mēs par abiem atradām pretlīdzekli. Mēs iedzinām cūkas grīšļa dobē, kur gan nebija vairs necik ūdeņa, bet gan tik daudz dubļu, ka cūkas, labpatikā rukšēdamas, brīdi atveldzējās. Kad nu viņas no dobes iznāca, tad bija visas brūnas kā lāči un neviens cilvēks nevarēja saskatīt pie viņu miesām kādu kaiti.
Kad nāca rudzi pļaujami un vēlāk, kad kādreiz ar Nabadziņa Janku apsēdāmies pie statiem, viņš arvien žēlojās, ka no tā paša pātagu leitēna neiemācījies ari cepures pīt. Tur nebija liela skunste. Pīni pīt jau viņš prata. Lūk, šitā! — Viņš nogrieza septiņus vienāda resnuma salmus, sasēja galus ar smilgu un pina, liekdams salmus gan šā, gan tā, ņemdams gan pa augšu, gan pa apakšu. Nekā! Brīžam pinums gan sāka veidoties plakans, tad saraucās čupa. Janks bija aizmirsis, kā leitēns to darīja.
Bet par to viņš pina brīnum skaistus kurvīšus. Kamēr kārkliem atlēca miza, viņš tos pina tikai baltus, izkrāsodams ar krūkļu ogām tā, ka katrs teica:
«Abet taisni tā kā bodē pirkts!»
Janks apdāvināja ar saviem kurvīšiem visus meitiešus. Tie viņam teica paldies un bija priecīgi, jo nu bij kur adīkli ielikt un vēl šo to iesviest. Es arī negribēju pakaļ palikt, pinu tāpat cītīgi, bet, kad arī es Mārai savu pasniedzu, viņa, to apskatījusi, pasmaidīja.
«Vai tas mugurkauls nebūs pārāk uz āru izspiedies?»
Viņai bija taisnība. Kurvītis nestāvēja taisni, bet šķiebās vai nu uz vieniem, vai otriem sāniem, jo līksts bij kļuvusi augstāka par ribām. Es to, kokam žūstot, nebiju pārsējis otru reizi, un tā sējums bija vaļīgs kļuvis — man par sirdēstiem un kaunu.
Ķerbeļu, kāmī kartupeļus lasīt, klibais Jurks jau pērn bij diezgan sapinis, bet Jankam krājumu vēl nācās papildināt, un Janks to labprāt darīja, nezinu, vai par velti vai viņam ko piemeta. Viņš bija darbīgs puisis.
Janks mācēja arī ar lopiem labāk galā tikt nekā Minna. Ne viņš tik traki skrēja, ne aurēja, ne lamājās, — govis viņam klausīja tāpat. Kad es par to brīnējos, viņš tikai pasmaidīja un atteica:
«Man tādi vārdi.»
Pie lapu siles mums nekad neiznāca strīdi. Siles malā gan joprojām stāvēja pērn iecirstie robi, bet mēs pie tiem neturējāmies. Janks iesniedzās tālu manā daļā, ja mans gals palika manāmi rupāks. Visus apgrozījumus un vārtījumus taisīja vienīgi viņš. Es par to brīdi atpūtos. Viņam tas gāja tik viegli un veikli. Viņš laida izstieptus pirkstus gar siles malām, tad salieca plaukstas un ņēma kopā, līdz, pirkstu gali, gar siles dibenu taustīdamies, sasniedzās. Nu smalkās lapas izvērtās uz virsu un rupas iegrima dziļāk. Mēs ieturējām uz mata noteikto smalkumu, bet dažreiz, kad bija labs prāts, sasparojamies un lapas taisni sabīdelējām, lai saimniece mūs uzslavētu. Mēs nebijām vis ka citi gani stumjami un velkami, — to viņai vajadzēja ņemt vērā. Mēs bijām zēni kā adatas.
Savu apmierinātību ar visu mēs visspilgtāk izteicām ganos, kad sadzināmies kopā.
«Bet tagad gan uzrausim, ka lai skan līdz zemes malai!» Janks sacīja un plēsa vaļā skaisto dziemu par Dāvidu, kas aitas ganījis, spēlējis kokli un ar lingu nositis Goliātu.
Mēs ziņģējām ar patiesu sajūsmu, kaut gan daži teikumi ziņģē nemaz nesaskanēja ar mūsu atzinumiem. Piemēram, par to pašu brīvestību, kas ganam esot tikpat liela kā muižniekam, un ka tam ik rīta esot jauns prieks. Kad apklusām, lai uzņemtu citu dziesmu, Janks iebilda:
«Tev varbūt ik rīta ir tas jaunais prieks, jo tu dabū ilgāk pagulēt, bet man dažreiz liekas, ka galva dūņu pilna, tik briesmīgi nāk miegs un dusmas uz visu pasauli… Bet tas gan tiesa: kad tā izkliedzas, paliek labāks prāts.»