«Bet tad nu arī bļausim, cik kurš stipri var!» >es teicu.
Un mēs ziņģējām atkal, gan košas tautas dziesmas, gan pavisam prastas ziņģes, gan gaudīgās, gari stiepjarnas meldijas, gan tādas, kam vajadzēja līdz dejot un pat cepuri pasviest gaisā. Cik braši, piemēram, skanēja «Ziņģētāju sievu ņēmu, dancotāju kumeliņ'». Pagalam bēdīga turpretim bija «Man tumšā naktī jāiet un vienam jāmaldās». Kad nonācām pie vietas «Tā sasodītā šterva man galviņu sadauz', man galviņu sadauza, trīs ribiņas ielauz'», mēs gandrīz raudājām, abi kopā saslējušies.
Tā mums bij patiesi neatņemama brīvība — ziņģēt, kliegt un aurēt pilnā kaklā tā, ka atbalsis sitās atpakaļ no visām audzēm.
Reiz māte man teica:
«Tev, kā es skatos, ar Janku labāk sapas nekā pērn ar Minnu. Tad jūs katrs par sevi gan ziņģējāt, bet, kad sadzināties kopā, klusējāt.»
Kā viņa varēja tā runāt, mana māte. Minna taču nespēja noturēt nevienas meldijas un otram tikai jauca. Ne ar viņu varēja kāds sadziedāt, ne sarunāt. Nez cik reižu es viņu netiku pieķēris pie meliem.
«Tā ir pavisam cita lieta,» es atbildēju. «Kā tu vispār vari salīdzināt Nabadziņa Janku ar tādu plancku!»
KUMĒDIŅU RĀDĪTĀJI
Nostāsti par kumēdiņiem man vairāk patika par pasakām. Bija cilvēki, kas vai nu paši Rigu izbraukājuši, vai no citiem noklausijušies, bet zināja stāstīt brīnuma lietas. Sevišķi par acu apmānīšanu. Tā tai pašā Rīgā bija redzēta tāda lieta: Noguldīts priedes baļķis, nāk viens cilvēks, pa vienu galu ielien, it kā vidus būtu caurs, pa otru izlien, paklanās un aiziet. Ļaudis, kas skatās, mēmi aiz brīnumiem. Bet gadījies viens, kas ienācis vēlāk un kam acis nebijušas apskunstītas, — tas pilnā kaklā iesaucies:
«Ko jūs brīnāties kā aitas? Viņš tak šļūc pa baļķa virsu!»
Tas nu tā, bet bija arī tādi brīnumi, par kuriem varēja tikai plecus raustīt. Kā tā pati vārava Daugavmalas tirgū, kam ar acu apmānīšanu nebij nekā kopīga. Liela vanna līdz malām pilna ar ūdeni. Nekā ne redz, ne dzird, — te uzreiz ūdens pašķiras, un paceļas pavisam kails, skaists sievišķis dzelteniem matiem. Pleci, rokas, cicēni, kā nākas. Tikai pirkstu vietā tādas kā piles pleznas un kāju vietā zivs aste. Paceļas, žēli iesaucas «varau!» un ienirst atpakaļ uz veselu pusstundu, kamēr salasās jauni skatītāji. Bet tie nav nekādi māņi. Dienvidos, lūk, saviesies tādu ūdens cilvēku daudz — kopš tiern laikiem, kad Sarkanā jūra pāršķīrusies divās daļās, lai Izraēļa bērni, kad tie bēga no Ēģiptes zemes, tiktu pāri sausām kājām. Bet, kad vāravs apdomājies un sūtījis savus ļaudis aizmucējiem pakaļ, tad jūra aiz
vērusies kā grāmata un visi vajātāji it kā noslīkuši. Bet nekā! Viņi kļuvuši par nolādētiem radījumiem, kam nav vairs kāju un kas nevar nekā vairāk pateikt kā tikai juras putniem līdzīgi novaidēt «varau!».
Ai, kas viss tur Rīgā nebij redzēts! — Liels, smags cilvēks iekožas ar zobiem šūpoļu virvē un šūpojas. Cits, uz vietas stāvēdams, gaisā apmet kūleni un stāv atkal. Cits ļauj, lai skalda malku viņam uz vēdera. Vienam meitietim tik stāvas krūtis, ka uz tām nēsā apkārt paplāti ar kannu un četrām kūpošām tējas glāzēm, ar rokām nemaz nepieturot. Kumēdiņi!
Bet nevajadzēja nemaz uz Rīgu braukt kumēdiņus skatīties. Es tos biju drusku redzējis, vēl tīri mazs būdams, kad dzīvojām Riekstiņos. — Reiz ziemā piepeši līdz ar baltu garaiņu vilni istabā ielaidās divi sveši cilvēki, smagi saģērbušies. Viens no viņiem bij pavisam jauns, gandrīz vēl puika. Tas nesa padusē tādu kā zirga deķi. Otrs, apaudzis melnu, pinkainu bārdu, stiepa prāvu lādi, ko nostatīja uz vecāsmātes krēsla. Tad viņš sāka griezt tādu rokturi, gluži ka kad tecilu griež. Viņš grieza, un lāde skanēja tik skaisti, ka, spēlei beidzoties, Dauņiene nenocietās neteikusi: «Kad tu sapūtu, cik smuki!»
Visa šo cilvēku rīcība bija tik aša, ka es ilgu laiku nedabūju muti aiztaisīt. Kamēr tas viens grieza savu kasti, tikām otrs jau bij nosviedis virsdrēbes uz sola gala, palikdams tīri vai pliks, paklāja zemē savu deķīti un sāka uz tā kūleņus mest. Tas vēl nebija nekas. Viņš saslēja kājas gaisā un staigāja uz rokām!
«Ak tavu veiklumu!» visi brīnējās; bet saimniece, asaras slaucīdama, nopūtās:
«Tas, mīļie, droši vien būs kāds nozagts bērns. Vai nav dzirdēts? Senāk, raug, tepat sauciešos Upesdegļu saimniekam pazuda puisēns. Varbūt šis pats ir. Izlauzīti visi kauliņi tā, ka rokas un kājas lokanas kā pātagas. Zēns var staipīties kā tārpiņš uz priekšu un atpakaļ.»
Tikpat ātri, kā sākuši, kumēdiņu rādītāji savu darbību izbeidza. Kamēr jaunais ģērbās, vecais nolika cepuri uz lēverkastes un stiprā, zemā balsī rūca:
«Noude! Noude!»
Un visi sāka meklēties, kur jau kuram viņa kapeika glabājās, — maciņā, spieķu cibiņā uz laktiņas vai lakatiņa stūrī iesieta. Kumēdiņi maksāja naudu, to saprata ikviens.
Šogad pa Lieldienām muižas vecajā brūzī — es tikai tur netiku — tika rādīti vēl lielāki kumēdiņi. Jau nedēļu iepriekš mūsu zēni bija atnesuši ar zilu tinti rakstītu, gandrīz tādu kā drukātu lapu ar šausmīgu bildi virsraksta vietā. Tur stāvēja cilvēks ar lielu tuteni rokā un otrs, nometies uz viena ceļa, bija pagalam salīcis, bez galvas, un no kakla šāvās laukā tāda kā zirga aste. Bet tās bija asinis. Tur rakstā tika teikts, ka dzīvam cilvēkam nogriezīs galvu un atkal pieaudzēs.
Pats par sevi saprotams, ka mūsu zēniem tādas lietas vajadzēja redzēt. Viņi aizgāja un pārnākuši tad arī zināja visu izstāstīt, ko bija redzējuši. — Tas ar to galvu tad nekas liels nebijis, tikai tāda mānīšanās. Viens no viņu pašu cilvēkiem ticis apguldīts uz soliņa, pārklāts ar palagu, un kumēdiņu rādītājs cirtis ar zobenu taisni tur, kur kakls. Ļaudis iekliegušies vien. Kā ciltis — galva noripojusi kā poga. Izšāvušās asinis, palaga stūris nokrāsojies sarkans, un gulētājs nospārdījies kā kaujama aita. Cirtējs galvu saņēmis aiz matiem un pacēlis gaisā. Tāda gan izskatījusies kā apguldītajam, tādām melnām Osiņām, gariem matiem. Galva tūlīt atkal pabāzta zem palaga, lai nedabū atdzist, pataisīta šāda tāda apgrābāšana un noskaitīts šurum