burum. Tad nokautais uzcēlies, pataustījis kaklu un priecīgi pamājis ar roku.
Bet bija tur arī tādi brīnumi, ko nekādi nevarēja izskaidrot. Piemēram, paņem no viena cilvēka papīra rubli, liek ielāgot kādas pazīmes vai numuru, ieliek naudu konvertē, aizlīmē un sadedzina. Sadedzina, sasviež pelnus platmalē, pamaisa ar kociņu un — izceļ aploksni veselu kā bijušu. Cilvēks atplēš vaļā, — jā, viņa paša rublis!
Vēl trakāk. Iesit cepurē divas olas, pieber drusku miltus, piemet sāli, patur drusku uz sveces un izceļ kūpošus pankokus.
Bet vēl kas trakāks! Skunstnieks paņem no viena puiša kabatas pulksteni, iet, cieši to sažņaudzis, uz savu vietu atpakaļ; bet, kad nonāk pie galdiņa, roka tukša. Viņš rāda raižu pilnu vaigu. Pulksteņa īpašnieks tā kā gribētu izlikties bezbēdīgs, bet lāgā nevar vis pasmaidīt. Kad burvis prasa, vai pulkstenis bijis sudraba, viņš gandrīz bargi atsaka:
«Ne jau bleķa. Un nedomā, ka šķiņķošu! Sāks te blēdības taisīt?»
«Oho! Bet es teikšu, ka jūs pats lielākais blēdis. Jūs ar vienu roku pulksteni gan iedevāt, bet ar otru tūlīt paņēmāt atpakaļ.»
Viņš skriešus steidzas pie sadusmotā cilvēka, atpogā tam svārkus un izvelk pulksteni no vestes skoteles. Ķēde iekabināta pogcaurumā, viss, kā bijis.
Un tad visādi joki ar kārtīm, ko pat izstāstīt nevarēja.
Beidzot kumēdiņu rādītājs pateicies par apmeklēšanu un teicis, ka tā neesot nekāda burvestība, bet tikai fiksa izdarīšana. Un tad nodancojuši abi ar sievu jautru polku uz tik augstām koka kājām, ka galvas metušās pie griestiem. Neviens nežēlojās, ka maksājis kvartu par skatīšanos.
Bet tas, ko šinī stāstā gribēju sevišķi izcelt, nu tikai nāks.
Kādā jaukā pusdienā, — kā sacīt mēdz, — cūkas sadzinis, es atradu istabā uz Mārtiņa darba galda ērmīgu daiku. Tāda maza mājiņa žīda bodes lielumā, sarkanu jumtiņu, balti iekrāsotiem logiem, skursteni vis uz jumta. Es piegāju tuvāk. Otrā sienā apaļš lodziņš, īsts, stikla. Es ieskatījos. Tur bija kaut kas liels, miglains, līdzīgs cilvēkam.
Ienāca istabā saimniece, un es atrāvos nost. Likdama uz galda pusdienas traukus, viņa man paskaidroja:
«Ienācis bilžu rādītājs. Tev jau tad katrā ziņā vajadzēs paskatīties.»
Kopš es biju uzzīmējis un skroderam pārdevis kārtis, ar kurām viņi tagad pa svētdienām spēlēja, es bilžu lietās tiku turēts par lielu lietpratēju. Es savilku plecus, kam vajadzēja nozīmēt: man jau nav naudas, un vairāk nekā.
Kad maltīte bij paēsta un bilžu kungs — no valodas spriežot vācietis vai kāds smalkāks žīds — arī pamielots, sākās bilžu skatīšana. Man saimnieces pagrūstais piecnieks bija pilna drošība, ka nepalikšu neredzējis visu to jaukumu, ko kungs tur izsauca, reizā pagriezdams kloķi mājiņas škurbā. Katra teikuma galā viņš piebilda:
«Domāt, ka dzīvs katre lietes.»
Ai, kas tur viss netika izsaukts! Pirmais bija krievu ķeizars cars Aleksandrs Trešais. Tad Marija Fjodorovna« ķeizariene. Tālāk troņa mantinieks cezarevičs Nikolajs. Vēl viss mūsu ķeizara nams. Tad nāca Eiropas valdnieki, sasēdušies draudzīgā pulkā, ar Englandes ķēniņieni vidū.
Nu sākās cita būšana, un rādītājs kļuva runātnīgāks. Ja līdz šim viņš bija tikai sausi un svinīgi pateicis, kas bildē redzams, tad tagad iepina jokus un jocīgas piezīmes, ka mēs visi smējāmies kā kutināti, izņemot to, kas patlaban skatījās pa lodziņu, jo tam visi prāti bija saistīti pie skatāmā. Kungs tikai grieza vārpstu, pameta vienu aci pa mājiņas skursteni iekšpusē, kur dega svece, kas bildi apgaismoja, un runāja vienā runāšanā:
«Tā zeme drebēšana ēkš Lisabon.
Tas ir karste ūden špringbrunnen uz Island.
Tas ir Vezūvio — ugnejs vēmējs kalnejs.
Tas ir tā svēt pilsāt Jērūzalem.
Tas ir vēn godīg māt ar srnuk meitiņ.
Tas ir mores no Āfrike zemes — nesabaidaties no vīne!
Tas ir pats dēs. Pa labe roke vinem dēls Jēzes. Tas ir nokērs vēn jēr un sēd …»
Un tad nāca vesela virkne bilžu, kurās bija attēlots nesenais krievu-turku karš:
«Šeitan pa labe roke krēve, pa kreise roke turke. Turkem bikse kā lindrake, svārke kā veste un uz galve sarkane feske.
Šeitan turke šaun ar lēlgabale, — bombeles kā putnines pa gaisem skraide.
Krēve uzbrūk turkem, un turke uzbrūk krēvem, — te cilveke kā bēze putre.
Te jāj uz balte zirge general Skobeļev, — cepare nost preks vinem!
Šeitan nikne kare. Generalem Skobeļev krīt zirgs, bet viņš pats uzlec kājes un, sav zoben gaisā pacēls, klēdz: — Immer lillā!»
Kad pienāca mana rinda skatīties, es visus rādītāja teikumus jau zināju no galvas. Viņš arī bija jau piekusis, grieza tikai kloķi, pie tam diezgan ātri, vai nu mani, vai manu pieckapeiku vērtēdams zemāk par citiem. Es tomēr nekurnēju, jo redzētais bija jauks arī tā, bez ilgas tīksmināšanās. Kad visa garā bilžu virkne bij gar acīm noskrējusi, es klusām aizgāju uz mūsu gultu un apsēdos, lai pārdomātu, kas tur viss bija.
Beidzot vēl par citām piecām kapeikām varēja dabūt redzēt citas bildes.
Jods, kas tur varēja būt? Jo kungs teica, ka tās esot skatāmas tikai vīriešiem. Un bērniem jau nemaz.
Vīrieši raudzījās cits uz citu, un nevienam nebij drosmes pieteikties. Ne jau aiz naudas žēlošanas, bet tāpat.
Bilžu rādītājs kā kārdinādams pagrieza vārpstu, ieskatījās skurstenī un kā sev teica: