«Anne Grike gandrīz plike.»
Mārtiņš paskatījās uz savu Līzi, bet Līze saņēma viņa skatu tik baltām acīm kā tam morim bildē.
«Tev jau nu akurāt būtu jāredz tā gandrīz plike!» viņa caur zobiem izgrūda, un vīrs atplaka kā pārrūdzis plācenis.
Kungs kabināja savai mājai lences klāt, ņēma uz . muguras un gāja vienu māju tālāk. Bet mums vēl ilgi pēc tam bija ko runāt par redzēto un dzirdēto.
VAKARI UN RITI
Vēlā rudenī, kad lopus pusdienā vairs nedzina mājās, tāpat pavasarī, kad tie vēl mauroja, blēja un kvieca pa kūtīm, mūsu dienavida darbi izdalījās uz rīta un vakara stundām. Tas bija laiks pirms brokasta un pēc vakariņām. Visvairāk mēs, gani, to matījām rudenī, vēlā rudenī. Bij salikti aizdarās barokļi — pieci seši lieli vepri, kas ēda bez sāts. Saimniece žēlojās, ka nezinot, ko rīklē grūst, kamēr atrīšoties.
Tad nu mums tā lapu un sakņu kapāšana! Ja vasarā pietika dažreiz ar vienu divām silēm mīkstu balodeņu vai virzas, tad tagad cirtām atspērušies gan sasīkstējušas kāpostu, gan sviklu lapas ar visām pierēm, gan mazos kartupīšus, grieznēļus un visu, kas radās, vācot dārzus nost, līdz lielai tumsai vakaros un rītos jau ar mazu gaismiņu.
Lielāko tiesu bija ģiedri rīti. Aiz salnas zāle gar sētmaļiem sirma. Iznākušiem no siltas istabas, vēl miega pilnu galvu, sākumā vajadzēja drebelēt un pūst saujās, jo lapas, ko krāvām silē, bija stīvas un kapātevja kāts apalvijies ar gāli. Bet, kad bijām kapājuši, kamēr kapātevji sāka atsisties pret siles dibenu, arī mūs bij pārņēmis siltums, un mēs priecājāmies un slavējām dzestro rīta gaisu, pieminēdami vasaras karstos dienavidus,kad mūdījāmies sviedros. Līdz brokastam jau bija pāris siles malkas, pēc brokasta kapājām atkal.
Kā pirmo gadu Markaviča Minna, tā otru Nabadziņa Janks bez tam vēl tika celti rijas sērst. Sākumā kādus trīs rītus arī mani mēģināja šinī darbā iesaistīt; bet saimnieks, noskatījis manu staipīšanos ar rudzu kūļiem, kas bija otru tik lieli kā es, teica:
«Ko tu kā zvirbulis te kašājies? Vēl pasarausi.»
Izrādījās, ka Minna bij uz savu galvu mani cēlusi. It kā pašai no tā vieglāk tiktu.
Rīti istabā pie uguns gaismas bij pavisam savādi. Likās, ka cilvēki izgulējušies un atpūtušies varētu būt priecīgi, vismaz laipni, bet nē. Tādi saverkšījušies vien, tādi kā aizvainoti, ātri sadusmojami. Taču laikam nebij diezgan gulējuši, nebij pilnam atspirguši.
Vakaros, jā, tad bij pavisam cita dzīve. Vai nu apziņa, ka varēs drīz pie miera iet, vai siltas putras pielietais vidus turēja mūs možus, bet visi, visi, sākot ar vecajiem un beidzot ar mums, ganiem, bij kā uzvilkti pulksteņi — tikšēja un tarkšēja, kamēr norīkojās pie kārtējiem vakara darbiem; vaļinieki pa saviem kaktiem, mēs, saimnieces ļaudis, ap gaiši degošu skalu krāsns priekšā.
Gandrīz ik vakaru mēs noņēmāmies ar kartupeļu skuišanu. Kāds jau nu kuram tas nažuks vai tutenēls bija, ar tādiem mēs skripstījām tā, ka kartupeļu sula sprikstēja gaisā kā migla, mazliet sīva būdama, koda nāsīs. Man tāda skuišana pagalam neveicās, bet laupīt saimniece neļāva aiz taupības. Tikai griežņi varēja laupīt, burkāns un kartupels bija skujami.
Tā kā mēs nebijām maz ēdāju, tad kartupeļu vajadzēja neiedomājami daudz. Spāni, pusotra, pat divi spāņi bija jāpieskuj. Kaut bijām pieci skujēji un kaut īsinājām laiku ar jautriem stāstiem vai ziņģēm, uz beigām arvien uzmācās apnikums. Saimniece vēl piedevām sūrojās, ka rokas paliekot melnas kā čorti. Svētdienā baznīcā tīri kauns esot no citām saimniecēm, sevišķi no jaunajām, kas ne vien pašas esot kā pienā mazgājušās, bet pat aiz naga melnumiņa neesot.
Ko nu par to! Melnums jau bij tāda rudens kaite. Skaties vien, pat nazis kļūst melns, graizot visādas saknes un augļus, kur nu vēl cilvēka āda paliks balta? Bet par to kartupeļu tīrīšanu gan vajadzētu drusku padomāt. Kur tur ellē ritiešos bij taču redzēta kartupeļu skujamā mašīna, un jāteic, — teicama lieta. Viens smiedamies to izdara, ko mēs ar rokām pieci…
Rosinātājs bija mans vectēvs. Nu viņš ņēmās jo sīki iztēlot, kāda izskatījās šāda mašīna:
«Vienkārši paprāvs spans, varbūt divu spāņu vērts. Virsū šķērsis, apakšā šķērsis. Virsējam viducī cauri un apakšējā iekšā tāda kā vārpsta. Augšā kloķis kā tītavām griešanai, bet apakšā ripa par visu dibenu. Visa iekša — ripa un trauka sāni — izsista ar bleķi, kas savukārt pataisīts ass kā rīve. Kad nu ieber kartupeļus un griež, tad tie skrien un veļas, un kuļas pa iekšu kā negudri. Bet rīves rīvē mizu nost bez apstājas. Pēc maza brīža jau kartupeļiem visi sāni balti. Ņem tikai un izgraizi dobītes, kas palikušas kā melni punktiņi.»
Vectēva stāstīšana nepalika bez sekām. Saimniece tik ilgi stāja virsū, kamēr beidzot saimnieks pasvieda vectēvam egļu dēlišus, lai taisot par savu lielo muti. Vectēvs nebij lūdzams. Viņš kokus izkaltēja, saslēja trauku, kā nākas, uzdzina stīpas, ielika šķēršus, ripu, vārpstu ar kloķi uz augšu, iztrieca gabalu skārda caurumainu kā sietu, no kā radās simti asumi, un izoderēja ar to visu iekšu. Un mašīna gāja kā visas mašīnas, rūkdama, pa reizai iesmilkstēdamās. Tikai griezt nebij viegli. Man tas pagalam nebija pa spēkam. Pārmaiņus pamēģināja viens otrs, bet neslavēja. Pat saimniece ķērās atkal pie naža. Jo izrādījās, ka tikām, kamēr kartupeļi kļuva kaut cik tīri, augstākajās vietās bija norautas vai trīs mizas, tā ka laupot nebūtu nemaz vairāk izķēzīts. Un cik vēl laika nebij jāpatērē, iekam izlasīja visas tās velna dobītes. Ka viņu vilks!
Drīz vien kartupeļu mizojamā mašīna atradās klēts kaktā, kur stāvēja visādi līdzīgi krāmi, kas netika vairs lietoti. Es tur tiku redzējis pat savādu mūzikas instrumentu ar vienu pašu stīgu, ko saimnieks nosauca par maņikorku, kad vaicāju, kas tas tāds.