Līdz ar mašīnas nozušanu vakaros istabā atgriezās senā omulība. Mēs dziedājām un runājāmies, bet, kad gadījās kāda vēl nelasīta grāmata skroderim vai Mārai, tad man vajadzēja to lasīt priekšā. Es drīkstēju likt nazi nost un uzmanīt tikai uguni. Es nodžirkstīju ogii, kad skals sāka pārāk kūpēt un aizdedzu jaunu, kad izdegušais taisījās dzist. Un tikai lasīju aizgūtnēm, lai reizā ar strādniekiem tiktu galā ar savu stāstu,
AMATNIEKI
Bez lielajiem darbiem lauka un setā Valašiņu ļaudis piekopa visādus amatus. Par sieviešiem jau nebija nemaz ko runāt. Tās visas vērpa, auda, adīja, tamborēja, šuva un lāpīja, kā arī krāsoja dzijas segām, kamzoļiem un strīpainiem lindrakiem. Tikai pērn Praimaniete, kā jau jauna sieva, sēdēja ar visām kājām gultā un knaisīja galvu. Bet kurās mājās puisieši varēja to taisīt, ko taisīja mūsējie?!
Esmu jau stāstījis, ka vecais saimnieks man mācīja taisīt putniņu izplestiem spārniem. Kad tādu pakāra tievā diegā netālu no griestiem, tas izskatījās kā svēta gara balodis, kas bija baznīcā uzmālēts zem kanceles jumtiņa. Durvis virinot, sakustinātais gaiss viņam lika griezties un grozīties kā dzīvam. Ja, saimniekam prāts nesās uz tādām pavisam retām lietām. Piemēra dēļ — viņš bija uztaisījis divus plānus dēlīšus. Viens dēlītis ar nagliņām bija piedzīts pie sijas, otrs karājās divās šaurās siksniņās. Vairāk nekā. Bet, kad nezinātnieks prasīja, kas tas tur par verķi, saimnieks smīnēdams ņēma slotu un ar pažaga galu pacēla nokārušos dēlīti pie augšējā. Un kas nu notika? Paceltais gals it kā piezīdās, un nokārās tas gals, kas pirmāk turējās.
Tavu brīnumu! Kā tas tur varēja būt ietaisīts?
«Magnete!» saimnieks tikai noteica un, kad vaicātājs vēl plijās virsū ar jautājumiem, nopietni atbildēja: «Visu nevajag zināt, — drīzi paliksi vecs.»
Bet tas vēl nebija nekas. Viņš prata no bieza papīra izgriezt ķiparu, kas mētāja rokas un kājas kā dancodams, kad paraustīja diedziņu. Vēl jaukāks bij vingrotājs. Mazs koka cilvēciņš divās staklēs, ko viducī turēja kopā šķērsītis. Kad apakšā stakles spieda kopā, cilvēciņš augšā meta kūleņus kā dzīvs.
Bet tas bij tikai nieks, salīdzinot ar koka zaldātu, ko viņš uzstādīja uz kūts jumta. Tas bija savas divi pēdas garš vīrs augstu, pinkainu jēreni galvā, zilu mundieru, kā nākas, siksnu ap vidu, palietēm uz pleciem. Tad — platas bikses un īsti ādas zābaki kājā. Saimnieks tikai uztaisīja pliku cilvēku, apģērbt to vajadzēja skroderam un Mārtiņam, kurš pa ziemu dzīvoja uz savu roku un strādāja kurpnieka darbu, apaut. Tas bija liels kopīgs pasākums, kurā beidzot ari man vajadzēja piedalīties. Jo saimnieks teica:
«Un tu, Janc, tagad iepervē acis un ūsas!»
Es to izdarīju, cik labi vien mācēdams, un zaldāts uzreiz pieņēma kareivisku stāju.
Roku vietā zaldātam bij divi paplati skali, pielikti pleciem cauri izlaistai asij, kas svabadi grozījās. Viens stāvēja plakaniski pie sāna, mazliet greizi, lai vējš to grieztu kā sudmalu spārnu. Otrs bij pacelts gaisā un atradās ar aso kanti pret vēju. Uzdurtu dzelzs iesmā kārtiņas galā vienu svētdienu pēc brokasta saimnieks to nostiprināja uz kūts škurbas.
Pūta diezgan stiprs vējš, un bija ko redzēt, kā nu zaldāts tur augšā dāvījās. Visi mājas ļaudis sastāja sētsvidā, istabas durvīs, klētspriekšā, pie akas — kur kurais un, mutes paplētuši, skatījās uz jumta galu, kā tur zaldāts munsturēja. Rokas viņš pastāvīgi mētāja pa gaisu. Kad vienu pacēla, otra nolaidās gar sānu. Tad viņš it kā uz papēža apgriezās, pameta ar otru roku īsu sveicienu un sviedās atkal atpakaļ. Dažreiz, vējam aprimstot, viņš pacēla roku, kā «smirnā!» uzsaukdams, un palika tā labu bridi. Bet tad nāca atkal vējš, un zaldāts munsturēja tā, ka Mārtiņš, kurš teicās taisni šitā grozījies pa Dinamindi, kad ķeizaram dienējis, smiedamies uzsauca:
«Radstaraca, vaši bolti rogi!»
Mana vectēva acis tādi darbi bija niekošanās, bet, tā kā tos darīja saimnieks, tad gudri klusēja. Pats viņš visu, ko taisīja, tūlīt piemēroja savai rokai, mājai, sētai vai lopiem. Uz tirgu iedams Bubulinēm cauri, viņš blenza ar vienu aci sīkaudzēs, vai nepamanīs kādu jaunu bērzu, no kura varētu iznākt dakšas vai sakunni. Tos viņš ielāgoja un atrada laiku, kad pārvākt mājā. Gadījās āriskam bērzam netālu no zemes zirga kaklam piemērots līkums, — ek, kas par sakkokiem! Un nost tas bija. Tik skaties — gareniski pārzāģēts līks klucis, rūpīgi aptēsts, kalta uz ārdīm pie istabas griestiem.
Kas tur tikai nebij uz tām ārdīm! Taisni bērzi rokas dilba resnumā, ko tikai mazliet vajadzēja apstrādāt ar slīmestu, un iznāca spēcīgas ilksis. Tur kalta lielas šķilas lemesnīcām. Sīkstēja viļņoti vītola resgaļi šķipeļu kātiem, aptēsti jau lāpstas veidā; vajadzēja tikai nogludināt un uzdzīt virsū dzelzi. Tur bija izmeklēti egles dēlīši bez neviena zara spāņiem, baļvām un vanniņām. Kalta mežābeles un oša klucīši grābekļa zobiņiem. Vecāmāte ne vienu vien reizi nobažījās — nudie kādreiz viss tas lērums brukšot zemē un vēl kādu nositīšot; bet vecaistēvs atbildēja ar Sluķiņu Leja vārdiem:
«Ko tu, bāba, zini no zirga!»
Rudens vakaros, kad mēs ņēmāmies ar kartupeļu skuišanu, viņš zāģēja, drāza, ēvelēja un vīlēja, līdz varēja lielīgi parādīt kādu gatavu rīku — trauku, grābekli, pavārnīcu vai tādu daiktu, ko tagad sauktu par mēbeli. Es noskatījos, bet vairums šo darbu nebij man pa spēkam, un es nemaz neķēros klāt. Es darīju tikai to, ko varēju veikt ar nazi un īlenu. Bet prātā gan paturēju, kādu koku kurai lietai izvēlēt un kā apstrādāt, lai kalstot nesaplaisātu, kā beidzot dabūt gludu un glītu. Tā, piemēram, karotes pusgatavas vajadzēja iemērkt ūdenī, tad apvārtīt pelnos un iesviest krāsnī, tikko maize bija izvilkta. Tāda karote tad neplīsa nemūžam.