Vasaras kalps Mārtiņš, kā jau sacīts, bija kurpnieks. Daudzas jaukas stundas es tiku nosēdējis viņa mazā, zemā darba galda galā un skatījies, kā zem meistera veiklajiem pirkstiem tapa kurpes un zābaki. Nē, kurpnieka amats nebija vis smādējams, kaut ādas smirdēja un strādājot rokas kļuva melnas.
Kas te uz galdiņa vien bija visādu amata rīku. Un plauktiņš pilns ar lielām un mazām liestēm. — Tas tikai, ka skroderam bij mašīna, bet Mārtiņam tādas nebij, darīja viņu tā kā zemāku. Bet par to, paraugies tikai, — visādi āmuri, vīles un naži. Tur bija tuteniņš ādas spalu, plāns kā papīrs. Tas ņēma ādu kā maizes garoziņu, ja pat zoli. Visādi skārda trauciņi un pudelītes ar šo to iekšā. Tur bija dzelzs un misiņa naglas un nagliņas, koka tapiņas, diegu kamoltiņi, ādas strēmeles un tāšu ritulīši.
Nereti gadījās, ka Mārtiņš sauca mani palīgā:
«Sagriezīsim, Janka, tagad drāti!»
Acumirklī es biju klāt. Es paņēmu sniegto diega galu un aizgāju istabas vidū. Mārtiņš palika sēdot, otru diega galu pirkstos.
«Griez tu uz sevi, es griežu projām.»
Pēc dažiem mirkļiem diegs bija sagriezts tik grods, ka Mārtiņam vajadzēja tikai pielikt viducī pirkstu un paņemt manu galu savam klāt, kad diegs pats no sevis saskrēja līdzenā vijumā. Bet tā vēl nebija drāte. Par drāti tā kļuva tikai tad, kad Mārtiņš savīto diegu bija vairākas reizes izvilcis caur piķa piku, ko viņš glabāja pārliektā ādas ielāpā iemiegtu. Tālāk es ar lielu uzmanību skatījos, kā meisters drāti savienoja ar saru, kas viņam izpildīja adatas vietu. Viņš sara tievgali līdz pusei pārdalīja divos staros, kaut kā sagrieza nosmailēto drāts galu un ievija sara šekumā tik mākslīgi, ka tie it kā saauga kopā.
«Kāpēc tu šitā?» es vaicāju. «Ar adatu nevari?»
«Netiek klāt.»
Un Mārtiņš tūlīt sāka šūt uz liestes uzstiepto virsādu brangzolei klāt.
Taisnība. īlens viņam bija līks kā kāsis. Virsādu vajadzēja piešūt iekšzolei tā, lai drāte neietu cauri, bet tomēr stingri varētu pievilkt. Sars ielīda līkajā alā un iznāca atkal laukā, ka prieks bij redzēt. Mārtiņš pats arī priecājās. Viņš, imitēdams Rupo Stroli, kas ari bija kurpnieks, raudams drāti caurumam cauri, caur degunu sauca:
«Smalkes eilanes, rūpes drātes, — ēt ka svurske vēn!»
Ne to vien; dažreiz es padarīju arī lielākus darbus.
«Ko tu te stāvējis un skatījies,» Mārtiņš teica, «varētu man sasist klīsteri. — Līz, vai tev ir ar mizām novārīti kartupeļi?»
Līzei bija no maltītes atlikuši daži kartupeļi. Es tos nolaupīju, īkšķa nagu aiz mizas durdams un, paņēmis āmuriņu, sāku turpat uz soliņa gala ar pieti kartupeļus mīcīt. Drīz tie bij bez cietumiem un kļuva mazliet sīksti. Nu tos vajadzēja sist, ar kreiso roku vienmēr turot kopā, līdz tie sāka lipt pie āmura un stiepties. Kad viss pikucis cēlās no sola nost un palika pie pietes, klīsters bija gatavs. Tas bija vislabākais līdzeklis, ar ko kurpē ielīmēt oderi vai sacietināt kapes, kur bez ādas gabaliem r.āca iekšā vēl arī tāsis.
Vēl es šā tā pakalpoju Mārtiņam. Es sašķēlu tapiņas ne sliktāk par viņu pašu. Par tām viņam nekad nebij jārūpējas. Es gādāju sodrējus zoļu melnināšanai. Ja pat pašu melnināšanu es labprāt uzņēmos, kad Mārtiņš rūpīgi ar savu aso duncīti bij zoles un papēžus apstrādājis un noskujis ar stiklu. Es nošmulēju nogludinātos griezumus ar ūdenī iejauktiem kvēpiem un tad stingri berzēju ar tam nolūkam taisītu cieta koka gludināmo. Zoļu malas nu spīdēja kā lakotas. Līze Mārtiņam nereti teica:
«Redzēs, redzēs, ko tu tam Jančukam maksāsi.»
«Ko es maksāšu? Vai māceklim kāds maksā? Varbūt dienās iedomājas šo amatu piekopt, varēs tūlīt stāt par zelli. Tad nauda nāks kā pa reni.»
Kurpnieks gan nebūšu, es sevī nodomāju, bet pazoles saviem un mātes apaviem piesitīšu kā likts.
Mārtiņš man tomēr nepalika parādnieks. Par pakalpojumiem viņš samaksāja tik augstu algu, ka es apmulsu. Viņi ar manu krusttēvu bij sarunājuši, ka krusttēvs dos materiālu un Mārtiņš uztaisīs man zābakus gariem auliem, ar ko brist uz skolu. Tos es dabūju, un Mārtiņš par taisīšanu neņēma ne kapeikas.
«Bučo nu roku!» māte mani stūma uz Mārtiņa kaktu.
Es jau gāju, bet Mārtiņš salika rokas uz muguras, un man bij jāatduras kā pret sienu.
«Par pelnītu nav paldies jāsaka,» bij viņa vārdi.
Gudrs cilvēks, es sevī nopriecājos.
Skioderim ne visai patika, kad visi runāja par Mārtiņu un maniem jaunajiem zābakiem. Viņš teica:
«Tu jau viņam esot vairāk kalpojis kā saimniekam. AAan tu tikai kavē darbu, nākdams ar visādām prašņašanām.»
«Nesaki vis!» es attraucu. «Vai es tev šad un tad neesmu uzpūtis pletīzeri? Trākaļdiegus esmu vilcis
laukā. Ar Mārtiņu esam vienā istabā. Pie tevis tikai ieskrienu.»
«Ir jau labi. Kādreiz arī es tev kaut ko pašūšu par velti. Bet pašulaik es tev gribu šķiņķot kaut ko vērtīgāku par nieka zābaķēļiem. Es tev iemācīšu grāmatas siet. Vēlies?»
Kas nu nevēlēsies iemācīties tādu tik jauku amatu. Es biju gatavs katru brīvu brītiņu lietā likt, sevišķi lietus dienās, kad cūkas ilgāk tika paturētas klāvā, lai tikai dabūtu redzēt, kā dara tik smalku darbu.
«Kad?»
«Kač šodien. Redz še, «Pēdīgais Inkass» un «Divi fabrikanti vienādiem veidiem». Bija smukas grāmatas. Pa roku rokām iedamas, sadriskātas kā ubaga svārki. Tās ir Māras. Iesiesim abas vienos vākos. Lētāk iznāk un mazak darba. Es jau esmu sagādājis biezo papīru un krāsaino, mugurai un stūriem melnu drānu. Klīsters gatavs. Zini, kas nu vispirms jādara? Grāmatiņas jāizjauc. Lūk, šitā! Visus diegus pušu, nošmulētos bilžainos vākus nost…»