Viņš strādāja ar šķērēm šņikt un šņākt, noplēsa vākus un lapas padeva man.
«Tagad sadali pa loksnēm! Skaties, te apakšā ir atzīmēts ar sīkiem numuriņiem. Te tāpat uz otras lapas ar zvaigznīti. Starpā jādala. Zini, cik loksnē lapaspušu? Sešpadsmit, ne vairāk, ne mazāk. Sašķir tagad vispirms loksnēs, tad ņem cauri lapu pa lapai un skaties, vai nav kur kāds ieplēsums vai norauts stūris. Tas viss jāsalīmē un jāizlabo. Līmēt tu tak proti?!»
«Simtām reižu esmu šo to līmējis.»
«Tad še un ej uz savu istabu! Man te steidzams darbs. Bet pielūko, lai viss būtu, kā nākas. Tad parādišu tālāk.»
Es aizgāju ar abārn saplēstajām grāmatām, klīstera trauku un balta papīra lapu. Sirds dauzījās aiz rūpēm, vai tikai varēšu visu tā veikt, kā tiku mācīts. Ganos līdz ņemt tādu darbu nevarēja. Vajadzēja līdzena pamata, uz kā izlabotās lapas saguldīt un noslodzīt. Tas bija gauss darbs, jo gandrīz no vietas bija vainas. Es ņemos jau no paša rīta, pirms brokasta. Tad, cūkas sadzinis, atkal līdz maltītei. Vakarā līdz lielai tumsai. Pagāja dienas trīs, cītīgi strādājot. Skroderis mani šad tad apraudzīja un uzslavēja. Viss esot, kā nākas.
«Nebūtu tās velna lapas kapājamas,» es sirdījos, «par vienu dienavidu būtu paveicis.»
«Nekas, nekas, — nekur mums nav jāskrien. Tagad liksim šņorēs.»
Nezin kur skroderim bij glabājies tāds savāds daiks, kādu nu es ieraudzīju uz viņa galda. Apakšā dēlis uz diviem stabiņiem, kas bij ar grotēm kā krusttēva skrūvbeņķa skrūves, atkal otrs tāds pat dēlis. No augšas dēļa uz apakšējo nāca trīs aukliņas kā sastieptas stīgas.
«Tagad šitā!»
Skroderis paņēma visas loksnes un salīdzināja, vairākas reizes kanteniski ļaudams tām krist uz galda, tad, kā ar sevi sarunādamies, teica:
«Liks Inkasu pirmo, tad fabrikantus. Labāk ir, kad sāk šūt ar pēdējo loksni. Tad nu skaties ar acīm,» viņš strauji nobeidza, griezdamies ar valodu pie manis, pacēia loksni, lai labi varu redzēt, apņēma tai ap muguru baltu papīru, kam viena mala bija noliekta ne platāka par puscollu, bet otra apsedza visu grāmatas lapu, tad ņēma tam apkārt otru tādu pat papīru, tikai platā mala tam bija uz pusēm šaurāka, un, noguldījis uz stalažu dēlīša, pastūma loksnes muguru uz auklām.
Es labprāt būtu vaicājis, kāpēc tās baltās lapas un kāpēc tā viena mala, kas tagad uz augšu, tik šaura; bet
visa uzmanība bija jāpieliek, lai kaut ko neaizlaistu garām neredzējis, jo šūšana, pēc meistera atziņas, bija pats galvenais. Saveršķīsi kaut kā, grāmata vēlāk jodzīsies kā bez satura. Skroderis ievēra adatā krietni garu diegu un sāka šūt. Viņš dūra pirmo dūrienu no ārpuses, netālu no loksnes gala.
«Nav mazgis aizsiets!» es iesaucos, kad viņš vilka pavedienu.
Mazgis nebij vajadzīgs. Diega gals tika atstāts pirksta garumā.
«Pagaid, pagaid!» skroderis sevi aprāja. «Pats esmu aizmirsis, kā tur bija. Jā. Papriekšu jāsalīdzinā visas loksnes, garām un šķērsām, lai muguras un gali būtu kā viens. Tad jāliek pie auklām un ar zīmuli jāatzīmē auklu vietas. Lūk, šitā … Un tad jāiegriež robiņi, lai auklas tajos mazliet iegulst. Citādi tās vēlāk stāv kā ribas. Tā! Nu šūšana var iet vaļā.»
Viņš nolika pēdējo loksni ar baltajām lapām uz apakšu un pierīkoja robiņus pie auklām, labajā rokā turēdams adatu. Kreisā bija loksnes viducī. Ar to viņš paspieda augšējo pusi gaisā, lai redzētu loksnes iekšpusi kā ārpusi, un šuva. Vispirms tāpat kā pirmīt — no ārpuses pirksta platumu no pirmās auklas. Tad robiņa vietā no iekšas uz āru un, apņēmis ap auklu, turpat at kal atpakaļ. Tā ap visām trim auklām, lai viņā galā atkal tāpat pirksta platumā no auklas iznāktu ārpusē.
«Kas te ko nemācēt!» es priecīgs iesaucos.
Turpat stāvēja arī Māra aiz skrodera krēsla un smaidīja savu neglīto, bet silto smaidu. Arī viņa nebij savā mūžā redzējusi, kā grāmatu sien. Viņa uzlika roku skroderim uz pleca un vaicāja:
«Kur tu tā iemācījies? Jelgavā? Kad gāji amatā?»
«Ko nu tur! Tur man nebij laika tādām blēņām. Es jau šito skunsti protu no pagasta skolas laikiem. Es
palīdzēju Jūlim, skolotāja brālim, un tā iemanījos. Mēs iesējām visas skolotāja grāmatas, kādas tik viņam bija. Pat pagalam jaunas. Un dažas līmējām un stiķējām, kas bij vairāk noplīsušas nekā šitās. — Un tagad skaties!» Viņš, ticis tādā pat ceļā atpakaļ pie sākuma, izdūra uz mata ap to pašu vietu uz āru un sasēja abas loksnes kopā.
Tad gāja tāpat atpakaļ un tā joprojām, katru piediegto loksni iepriekšējām cieti klāt piespiežot un galos pavedienu aizvien aizmetot aiz iepriekšējā šuvuma, lai loksnes turētos kopā.
«Se nu, strādā! No skatīšanās neviens meisters netiek. Tikai uzmani, lai kāda loksne neiešujas ačgārni.»
Es sāku šūt un tikai pa daļai dzirdēju, ko skroderis ar Māru runāja, tagad man aiz muguras stāvēdami. Es nevarēju trāpīt īsto vietu, kur diegam bija jāiet. Lēnām, ļoti lēnām es taustījos un vilku garo pavedienu. Pa reizai tas sametās. Pagāja labs brīdis, kamēr atpeņķēju. Es noliku adatu.
«Un tad šitās vecās skrūves Jūlis atdeva man, kad brālis atveda no Rīgas jaunas,» es dzirdēju skroderi stāstām; tad viņš, ieraudzījis, ka es vairs nestrādāju, teica:
«Piekusi?»
«Kas nu par smagumu! Bet man staipās, un es ne varu trāpīt. Un paskat, te, šinī galā, esmu aizmirsis apņemt ap iepriekšējo diegu.»
Ar Māru pasācis laipni runāt, skroderis, par laimi, nebārās. Es kļuvu drošāks un ņēmu atkal adatu. Viņš paskatījās un teica, ka tā neesot liela vaina. Es diedzu tālāk, arvien drosmīgāk un veiklāk. Un, kad beidzamā loksne gulēja ar savām baltajām lapām uz augšu, skroderis cēlās no savas vietas. Viņš apskatīja grāmatas muguru.