«Ko tur var gribēt par to plānu ādiņu!» viņš jokoja* tad nopietni teica, ka varot pārtikt.
«Un ko tagad?»
«Tagad, kad tev būs atkal laiks, ienāc, strādāsim tālāk. Grūtākais, bet ari pats jaukākais darbs vēl priekšā — vāki, mugura, stūri, aplīmēšana ar skaisto papīru …»
Pamazām mēs grāmatu iesējām. Pēc tam es palūdzu, lai palien man skrūves, un pilnīgi viens pats iesēju sev mazu grāmatiņu, kurā rakstīju ziņģes, kādas vien pagadījās saklausīt vai avīzēs atrast.
Daudz ar grāmatu siešanu man neiznāca nodarboties. Skolas grāmatas jau pa pirkumam bij cietos vākos. Materiāls maksāja naudu. Biezā lupatu pape bija dārga. Krāsainais vāku papīrs piecas kapeikas loksnē! Nevarēja vis trakot. Tā es paliku bez prakses un neesmu zināšanas izmantojis arī vēlāk, jo tad bij atkal citas, lielākas intereses. Bet šo amatu es vēl šodien atceros tikpat labi kā groziņus un salmu cepures pīt. Un nebūt nav izslēgts, ka es kādā lietus dienā neiedomājos iesiet kādu no savām grāmatām. Piemēram, «Ūdeņus» — naksnīgi zaļos vākos, vēdzeles vai zuša ādas muguru un stūriem.
Ā R I Ņ A S
Stāstīdams par ganiem un atkal par ganiem, esmu gandrīz aizmirsis pieminēt ziemas, kas sasēja vasaras gaišās gaitas kā ar slapju, saltu riseklu. — Vienu ziemu es jau biju skolā izgājis no Riekstiņiem. Otro, no Valašiņām, kaut gan biju pierakstīts un sācis iet, vajadzēja pārtraukt. Es apkritu ar niezētāju un ar smagi sāpīgiem sunagļiem. Te kāds no tiem auga uz ceļgala dzīslām, tā ka kāju nevarēja palocīt, te uz rokas stilba, — kā nu cilvēks varēja iet, rakstīt un rēķināt? Dažs uzmetās pat tādā vietā, ka bez mokām varēja sēdēt vienīgi gultā. Vēl trakāk — ap Ziemas svētkiem kreiso vaigu sāka spīlēt liels, zilgans augonis.
«Nu tak tīri gals ar to zēnu!» māte vaimanāja.
Vecāmāte pūta krējumā un sēja klāt ar baltu linu lupatiņu, bet augonis nelikās zinis. Ne izauga, ne trūka pušu kā citi uz citām miesas daļām. Vai tikai nebija veļakauls? Un vecāmāte rieba ar kaut kur purva malā paceltu štervas kaulu. Arī tas nelīdzēja. Tad tika taisītas siena gružu vannas, smārdīgas, stiprai tējai līdzīgas vannas. Bet, jo vairāk mani mērcēja, jo vairāk āda niezēja, un pa starpām augoņi uzziedēja kā puķes. Tas zem acs turējās joprojām, tāds kā apsprēgājis, kā nolobījies, nesāpīgs, bet nejauka izskata. Es vairījos skatīties spogulī, jo zināju, ka esmu kā riebeklis. Ik svešnieks, vai tas bija pašu kārtas cilvēks, žīds vai čigāns, mani ieraudzījis, apvaicājās:
«Kas tam zeņķim?!»
Tas bija briesmīgs stāvoklis. Par laimi, pavasari visas kaites pašas no sevis izbeidzās. Augonis zem acs izdila, neatstādams nekādu pēdu, no kā lielie bija baidījušies. Nākamā ziemā veselības dēļ es varēju iet skolā un to arī darīju.
Mēs ar mati bijām atšķīrušies no vectēva un vecāsmātes, kā arī no krusttēva. Viņi aizgāja uz Ķīķeru veco māju, mēs palikām uz vietas. Ilgi māte gan prātoja, laist mani skolā vai ne. Lai daudz naudas tāda skola neprasīja, tomēr jāpērk bija viena otra grāmata, burtnīcas, tinte, zīmulis, gripele, spalvas. Vai mēs ar saviem vien līdzekļiem varējām visu to segt? Krusttēvs gāja vēl joprojām mācībā. Viņš jau gan drusku pelnīja, bet pašam vajadzību bija diezgan. Vecāmāte sūdzējās, ka viņa nekā vairs neieņemot. Ārstei dzīves vietas maiņa esot stipri par ļaunu. Arī bērnus saņemt viņu neviens vairs neaicināja. Tas bija liels zaudējums, jo par katra bērna saķeršanu viņa agrāk bija dabūjusi rubli un no saimniekiem vēl visādas piedevas graudā: putrāmus, zirņus, kaņepes,bīdelētus miltus, gaļu. Nu pagasts bija pieņēmis augsti mācītu vecmāti. Tā dzīvoja kaut kur pie baznīcas viegli pasniedzamā vietā, ne aiz upēļiem un dūkstīm kā tagad mana vecāmāte. Ar vienu vārdu, — mūsu apstākļi bij stipri sašaurinājušies. Galīgs lēmums tomēr bija tāds, ka man jāiet skolā. Ķīķeri jeb Meža Riekstiņi, kur tagad mūsu ļaudis dzīvoja, atradās no skolas nepilnu versti. Es varēju pa reizai vakaros vai pat pusdienā aizskriet pie viņiem un paēst kādu vēderu. Un, kad gadīsies vecaimātei kāds slimnieks, arī man savas piecas vai trīs kapeikas ielīdīs skotelinē. Tas bija tāds uzmudinājums un mierinājums, ka es droši raudzījos nākotnē, Es mātei teicu:
«Nu tak laid mani skolā!»
Māte atsacīja:
«Jāgrūž jau vien būs. Ko tu te staigāsi no viena loga pie otra un skatīsies, ko tur suņi rej. Kad tu mājās ko krietnu darītu, kač adīt iemācītos, kā Vemberģieries Pieterēls. Bet tev tikai deguns grāmatā, un pa starpām traipi papīru. Es nezinu, vai tu no tā tieci gudrāks.»
«Es domāju gan. — Veculvānu Dārčai ir…»
«Ko tu uz Veculvānu Dārču skaties, — viņa ir saimnieka meita.»
«Viņa vasarā tāpat cūkas gana kā es,» es mēģināju aizstāvēties, «bet viņai ir bieza grāmata pierakstīta ar ziņģēm, un, kad es tās smukākās norakstu, kas tur par vainu? Stāsti man patīk vēl vairāk, un es lasu. Tu pati labprāt klausies, kad pa gabalam tev izlasu priekšā. Vai tu nesmējies pilnā kaklā, kad lasīju par Brenci un Žvinguli, kā viņi braukuši uz dziedāšanas svētkiem? Vai nav jauki, kad, par dzelža tiltu ejot, Žvingulis saka: «Tukša kabata, bet viegla sirds!» Bet skolā iet, protams, ir derīgāk un labāk. Varbūt beigās no manis kaut kas iznāk.»
Tā es gāju atkal skolā, kad skroderis bij jaunus svārkus pašuvis.
Ak šie svārki! Kad es tos atceros, man vēl šodien viņu dēļ drusku kauns. Mila bija bieza un stipra, gaiši pelēka, mātes pašas vērpta un austa. Tāda drēbe nebij noplēšama divos vai trijos gados. Šūts tāpēc tika ne pēc maniem kauliem, ne pēc mana prāta. Lai drīzi neapaugtu, svārki tika taisīti plati un gari, tepat līdz ceļiem. Un, vai nu aiz bailēm, ka es atkal neapaukstējos un nedabūju augoņus, vai lai kaut cik pildītu lielos tukšumus, iekšā tika likta vate — krietni bieza kārta. Es izskatījos kā veltenis, kam lejas galā divi īsi stilbi un augšā galva kā poga. Pat piedurknes bij vatētas. Pēc šiem svārkiem skolas biedri mani pazina tumsā, pieķerdamies vien. Man bija jāpanes daudz zobgalību. Bet savs labums tika: man patiesi nebij auksti, ne klasē sēžot, kad vējš vilka cauri skolas izdēnējušām sienām, ne salā un puteņos nākot un ejot. Es nemaz neatminu, kad un kur es beidzu viņus valkāt. Laikam Sausmānos, kad bija pāršūti — izņemta vate un drēbe apgriezta ar kreiso pusi uz virsu.