Jā, toziem mēs vēl dzīvojām Valašiņās. Bet kādā deramdienā, tā ap Pīrāgiem, es biju saderēts uz Āriņām. Man to pateica pēclaicīgi, un es biju ar mieru, sevišķi, kad māte bija izstāstījusi visus jaunās vietas labumus. Galvenais — es tur nebūšu vairs cūkgans, bet ganīšu govis! Tas jau bija tīri tāds kā goda amats, par ko gan varēja maksāt ar rīta miegu labis prātis.
Āriņas nebij lielas mājas. Patiesībā tur vēl nebija nekādu māju. Bija tikai četrudesmit divas pūravietas līduma, un jaunie saimnieki nule tikai taisījās uz dzīvi. Māte zināja, ka man būs jāgana divas govis un trīs aitas ar jēriem. Varbūt arī vēl viens teļš, ja atskriešot gotiņa… Domās es jau dzenāju šos lopus pa smilgotu pļavu, meklēdams ap celmiem zemenes un brūklenes. Tur man bija skaisti un labi. Bez tam ziemā uz skoiu būs uz puses tuvāk kā no Valašiņām …
Āriņas nu man bieži bija prātā. Es domāju pats gan šā, gan tā, bet, kad piekusu domāt, tad neļāvu mātei miera, lai stāsta, kā tur būs. Bet ko viņa vairāk varēja zināt par mani? Tikai tik daudz, ka celmi atrodoties starp Dekšņiem un Pulpjiem. Agrāk tur zaļojusi Ariņu birzs, un šo vārdu tad nu devis arī jaunais saimnieks savām mājām. Kad aiziešot pa Jurģiem tur dzīvot, gan tad redzēšot visus jaukumus un nejaukumus. Bez tiem jau arī nepalikšot.
Uz pavasara pusi, aizskrējis no skolas uz Kīķeriem, es dabūju no vecāsmātes vēl ko vairāk zināt. Vecaistēvs ar krusttēvu jau sen kamēr strādājot pie Ariņu jaunās istabas celšanas. Un tad nu vajadzēja notikt tam, ka es iegribēju un arī dabūju redzēt šis Āriņas jau priekš Jurģiem. Tas notika tādā kārtā.
Āriņš, mans nākamais saimnieks, bija Stopānu Stepiņam radu un dzīvoja Osānos. Turpat par kalpu bija mans otrs mātesbrālis Miks. Stepiņš nāca skolā, un mēs sēdējām uz viena sola. Sākuši runāt par Āriņiem, par to, ka es iešu tur nākamu vasaru ganos, par Āriņu saimniekiem un visu citu, mēs ar Stepiņu nolēmām, ka iesim vienu vakaru uz Osāniem ciemā — viņš pie sava rada, es pie sava. Tā es ar vienu rāvienu varēju veikt divi lietas: redzēt savu nākamo saimnieku un arī Āriņas, kas atradās pa ceļam un kur strādāja mani ļaudis pie mājas taisīšanas.
Tā mēs vienā pēcpusdienā pēc stundām izprasījāmies skolotājam un gājām. Dienas nu jau bija pastiepušās krietni garas. Saule bij vēl lielā gabalā, kad izgājām. Stepiņš bija veselu galvu lielāks par mani un gadi četri vecāks. Ceļā mēs izturējāmies kā lieli cilvēki. Mūsu sarunas bij prātigas un lietišķas. Tikai kad aiz Dekšņu bērziem tikām uz gluda ledus, kas, saulei pretī esot, žilbināja acis, mēs visu aizmirsām un brīdi slidinājāmies, no malas atskriedamies un tad laizdamies kā vējš. Vēl par mazu gabaliņu mēs jau redzējām gaišu baļķu celtni, gar kuru līkņāja cilvēki. Tā varēja būt Āriņu istaba un nekas cits. Mēs metām mieru šļūkšanai, atstājām ieliekņu un gājām uz darbiniekiem.
Tur krusttēvs, sēdēdams uz viena pakša, ar collmēru un resnu zīmuli ņēmās gar baļķu galiem, bet vecaistēvs ar veco Sluķini turpat netālīt zāģēja baļķus. Patlaban, kad mēs pienācām, vecaistēvs bij nokāpis lai paceltu tālāk steķi, kamēr Sluķins ar galvu pastutēja baļķi. Tad viņi zāģēja atkal, viens augšā, otrs lejā, nemaz nedzirdēdami mūsu dievpalīga. Mēs pārmijām dažus vārdus ar krusttēvu. Viņš apvaicājās, ko mēs te sloķinējot, mēs pateicām, kurp iedami. Varēja redzēt, ka arī viņam nebij vaļas ar mums tērzēt, un Stepiņš vilka mani aiz piedurknes, mudinādams projām. Es tomēr gribēju vietu labi nolūkot, lai mājās mātei varētu ko pastāstīt. Tās taču drīz būs mūsmājas, ja arī pagaidām nekā vairāk nebija kā tikai liela, no apzāģētiem baļķiem sakrauta kaste. Es aplūkoju pakšus. Tie bija jaunmodīgi salaisti, bez sirobiem. Āra durvīm jau bija stenderes, un pa tām varēja staigāt. Mēs iegājām iekšā. Pa vidu viena šķērssiena. No baļķu starpām nokarājās sirmas sūnas. Iekšā un gar āra sienām gulēja čupām vien lielas, apsveķojušas skaidas. Ek, kur kurināšana! — Kas zina, kurš te nu būs mūsu kakts, — es sevi domāju un minēju, ka ne jau cits kā tepat šis pie pašām durvīm. Atkal vēji vilks mūsu gultai virsū un mātei sāpēs galva… Man kļuva smagi. Es parāvu Stepiņu aiz piedurknes, kā viņš pirmīt mani.
«Iesim! Ko mēs te kvernam? Viņiem sava darīšana, mums sava.»
Vēl es pametu acis uz apsārtušu bērzu jaunaudzīti turpat ceļamās istabas galā. Vai tur vienā galotnītē netupēja divi strazdi? Patiesi! Viņi nojauta, ka te var iznākt dzīvošana. Nu kā tad! Tur jau bija ievilkti trīs aveliši. Droši vien krusttēva darbs… Manas skumjas izdzisa, redzot šos mīļos putnus, kuri varbūt Jurģos mani sagaidīs ar jautriem svilpieniem, ja arī neviens cits mūs iaipni nesaņems.
Mēs laidāmies atkal tālāk abi ar Stepiņu — bez ceļa, bez takas, gan pa ledu šļūkdami, gan iedami pa mīkstu kūlu, kur piesaulītē sniegs jau bija nokusis, gan braši soļodami pa apčirkstējušu sniegu, kas, vēlas saules un krūmāju ēnā sasvītrots, mirdzēja koši rožains un spilgti zils. Mūsu zābaķeļu zoles tad uz cieti -sasēdušā sniega jautri dziedāja, kā ziemas salā. Pēc Stepiņa lēmuma, mēs gājām gar Kungudruvu lauka galu, taisni uz Kalnamiķelānu tiltiņa. Stepiņš bija te labs zinātājs, jo tas bija viņa kārtējais kājceļš uz paša mājām. Osāni gan palika drusku pa labi. Varēja jau taisnāk iziet, bet nevarēja galvot, vai tur pret lielo ozolu Salāte jau nebija vaļā, jo pa dienas vidiem saule krietni karsēja.