Ciemā istaba vai nu patiesi bija, vai aiz satraukuma tikai šķita pārāk karsta. Man nosvīda piere jau sasveicinoties vien. Tad es, apsēdināts savu radu kaktā, klusām vēroju tos tur, pie kā ciemojās Stepiņš.
Lielais, resnais vīrs, kam vēders kārās pāri bikšu jozmcnim un kas mežģija tīklu, pagriezies ar muguru pret logu, pa kuru krita stipra vakara gaisma, nebij taču neviens cits kā Zaķu Pricis, mans nākamais saimnieks tur Āriņās. Kad Stepiņš, dodams labvakaru, bučoja tam roku, uz pienācēju pacēlās tikai izvalbītu acu pāris. Rokas ne uz mirkli neapstāja mazgus siet. Un tur tā sapīkusē vecene … Lai jau dievs nedod tādus saimniekus!
Man pavisam saplaka dūša, salīdzinot šos te ar Valašiņu tēvu un māti. Vienatnē es būtu kritis gultā un krietni izraudājies. Nule vajadzēja uzvesties, kā ciemiņam pieklājas, un laipni atbildēt uz daudzajiem jautājumiem, kas nāca pamīšus gan no mātesbrāļa, kas, apkopis zirgus, ienāca vakara mierā, gan no vedeklas. Tie bija diezgan ikdienišķi jautājumi, un manas atbildes arī nebija diezin kādas.
Visu vakaru man tomēr neizgāja no prāta strazdu pāris Āriņu bērzos. Kā viņi tur tupēja, dieva putniņi, grozīja galvas un cilāja spārnus. Tos atceroties, man oma kļuva atkal gaiša.
P R I C I S
Jo tuvāk nāca Jurģi, jo biežāk tika pieminēts mans nākamais saimnieks, ko visi sauca par Prici. Āriņas — tas bij vēl vārds bez noteikta satura. Āriņi veidojās. Pagaidām tas bija tikai zemes gabals, nesen nocirsts mežs — pāris niecīgu uzkalniņu, starpā purviņš. Uz viena uzkalniņa tagad tika celta istabiņa. Turpat par nedaudz so|iem vajadzēja stāvēt kūtīm un šķūņiem zem viena jumta. Tur nebija ko runāt. Bet par Prici, kas šo zemīti bij nopircis no grāfa, bija daudz ko teikt. Jau tas vien, ka viņš bija varējis pie grāfa piekļūt, bija brīnums. Ek še baznīckroga kalējs, lielāks bagatieris, savu pleķi bija saņēmis no pilnvarnieka, bet Pricis tieši no paša augstā kunga. Laikam tāpēc, ka prata šļenderēt pa vāciski. Ja, jā, iemācīties kādu svešu mēli bez skolas — tas Prici cēla pat grāfa acīs, un taisni par to viņš dabūja Āriņus, kā šo meža stūri sauca jau nemināmos laikos. Grāfs bij ilgus gadus dzīvojis Berlīnē kā krievu sūtnis un vācu valodu mīlēja. Kas prata vāciski, bij gudrāks un labāks par citiem.
Patiesi, kad es tagad, šo rakstot, sāku atcerēties savu īslaicīgo saimnieku tur Āriņās, tad mana goddevība aug augumā. Ne jau taisni tādēļ, ka viņš drusku prata vāciski, bet izcils viņš bij ar to vien, ka tika saukts ne īstā vārdā — Pricis Ūdris, bet viņu dēvēja gan par Saucēju-Prici, gan Zaķu-, Zirguun AkmeņuPrici. Ar to vēl tomēr visas viņa īpatnības nebij atzīmētas. Varēja kāds vienkārši sacīt «Pricis», ari tad pagastā katrs zināja, ka aiz šī vārda nestāv neviens cits. Pricis bija personība.
Jau tur Osānos, kad abi ar Stepiņu Janku aizgājām ciemos, man Pricis nebij paticis, tad tagad, dzirdot par viņu visādus nostāstus, ar katru vakaru viņš manās acīs cēlās, līdz Jurģiem kļūdams par visai ievērojamu cilvēku. Es bieži noķēru sevi pie domām — kaut drīzāk tiktu prom no apnikušajām Valašiņām.
Saucējs-Pricis! Ar šo savādo amatu viņš bija pazīstams ticis ne vien uz vietas, bet arī ārpagastos. Kas bija viņa dzidro, patīkamo balsi dzirdējis Neretas tirgos un redzējis viņa izdarības, liekot vairāksolīšanā kāda nelaiķa vai parādos iestigušā saimnieka mantas, tas neaizmirsa atjautīgā saucēja valodu nemūžam. Tiklīdz Pricis, mazu āmuriņu rokā, pakāpās uz kādiem ratiem, acumirklī apkārt sastrēga ļaudis un gaidīja, kas te nu būs.
Gadījās gudrinieki, kam negribējās saucējam maksāt noliktās divi kapeikas no iedzītā rubļa. Mēģināja iztikt paši. Nekā! Gan balamutīgi kliedza un mudināja solīt, bet cilvēki neturējās. Apstājās uz brītiņu, paklausījās, pavīpsnāja un gāja. Bet ap Prici stāvēja kā mūris — zemnieki, žīdi, leiši, ruski. Pricis pasvieda pa vārdam viņu valodā: «Jemk paskutini!», «Karoš tapor. Kupī durak!», «Joske, bloz vaiter!». Visi smējās, un mantas gāja no rokas, ka putēja vien. Lai rakstītājs tikai veica pierakstīt un kasieris saņemt naudu.
Katru lietu, kas nāca pārdošanā, Pricis, acis uzmetis, prata apvērtēt. Nojauta, cik kuram solītājam biezs maks un cik liela vajadzība pārdodamo mantu iegūt. Grabažas apvienoja saiņos, atsevišķi izceļot tikai vērtīgāko. Pie niekiem nebij ilga kavēšanās. Pirmoreiz! Otroreiz! Trešo un beidzamo reizi .., Klap! — un gatavs. «Pagaid, pagaid!» kāds kliedz. «Cik tur bij? Kad tu sapūtu, es tak gribēju vēl solīt!» Bet Pricis pamāca: «Akcijons nav guļamkambaris.» Pie labām lietām turpretim saucējs uzkavējās ilgi un sadzina lielu naudu.
«Ko niekus tirgū, bet, kad notiek kādās mājās ūtrupe, kur pārdošanā nāk visa iedzīve — drēbes, lopi, trauki, labība, istablietas! Tur ieņem tūkstošus. Skaties, kas divkapeikas sanāk. Zināms, ir jau arī ko turēt. Kad esi tā dienas divi vai trīs kliedzis, tad, mājās pārnācis, vari vairs tikai rūkt.»
«Bet par to, ar āmuriņu pasaulei naudu dzīdams, ir kaut ko iedzinis arī sev. Kurš no mums spēja nopirkt par dzimtu kaut vienu pūravietu zemes un uz vietas samaksāt skaidrā naudā?»
Citā reizā runāja par Prici kā par zirgu dakteri.
Pricis varēja visu, ko apkārtstaiguļi unguri. Viņš slaucīja rīkles, izdzina tārpus, cirta lipatkas, dūra vīveles, dziedēja brušļāku un ienāšus, ja, pat ērzeļus rūnīja. Viss tas tāpat atkal atmeta savu grasi. Ko tu padarīsi tādam, kam vērīga galva un veikla izdarība.