Pricis bija arī medinieks. Labs šāvējs, zaķu un rubeņu apcēlājs. Ar savu veclaicīgo vienstobreni, ko nerrestībā ne viens vien bija nosaucis par kumeļa kāju, viņš trāpīja labāk nekā īstie mednieki ar savām dārgajām bisēm.
Pārdrošs bija Pricis. Kad kungi rīkoja medības ar taurēm, dzinējiem un kvekšiem, ari viņš, apāvis pastalas, vieglām kājām aizlavījās kaut kur tuvumā. Viņš skaidri zināja, kur zaķis nāks, kad dzinēji sāks tērkšķines griezt un klabināt klabekļus, nostājās aiz kāda krūmiņa, — paukš, un gatavs! — Vai kāds zināja, kam tas šāviens piederēja? Drošības pēc Pricis gan paslēpa uz brīdi bisi un medījumu zem eglītes, lieca bērziņus un grieza slotām žagarus. Bet, kad mednieki un dzinēji aizvirzījās tālāk, viņš droši gāja uz mājām, plinti zem mēteļa, žagarus un medījumu padusē.
Ik ziemas Pricis nošāva vairākus zaķus, gan naktīs pa rijas lodziņu, izlicis sniegā siena škumšķi, gan dienā, staigādams pa paeglēm. Aukstos, rāmos rītos, uzkāpis kalniņā, viņš noraudzījās uz ganībām. Viņa asais skats uztvēra, ko citi neredzēja. Visur bija līgans gaiss, bet, kur gulēja zaķis, stāvēja zems miglas mākulītis, kā jumtiņš Viņš vietu ielāgoja, paturēja acīs, gāja, uzgāja pēdu sacilpojumus, vilka apkārt un apkārt, līdz atrada gulētāju. Bisi gatavu šaušanai Pricis tad pēkšņi palika stāvot. Tai pašā brīdī zaķis cēlās un tai pašā brīdī atkal apgulās, jo Pricis bija izšāvis.
Zaķus pārdeva tikai negudrie. Pricis teica, — āda vien esot vairāk vērts nekā tās trīsdesmit kapeikas, ko žīds deva par visu zaķi. Viņš svētdienās ēda zaķa cepeti, bet ādas pats izģērēja mīkstas kā pūciņas. Viņa mazais dēlēns Mikiņš varēja gulēt sniega kupenā, jo viņam bija zaķa ādas kažociņš.
Skrodera māte, kas teicās esam attālu rada ar maniem nākamajiem saimniekiem, melsa, ka Priča Miks nekad neesot citāda kažoka valkājis kā tikai zaķādas. Tas esot viegls un silts. Pat tagad, brūtgāna gados, tāds viņam esot.
Minot Ariņu Miku kā brūtgānu, runas pārgāja tieši uz viņu. Bija jau pa ļaudīm dzirdēts, ka nodzertas derības ar Saukajāņa brāļameitu un ka Āriņas jau pašā sākumā valdīs ne tēvs, bet dēls. Sievastēvs tikai tad dod iesolītos trīs simti krienas naudas, kad māja norakstīta jaunajiem. Visi atzina, ka pareizi darīts. Vai nebija dzirdēts, kur tēvi bērnus kalpina tik ilgi, kamēr tie veci paliek un neredz nekāda labuma savā dzīvē? Mikam nāca jau pie trīsdesmit gadu …
Mani gan šī ziņ« pārsteidza. Es biju domās jau
i.idis ar veco, slaveno Prici. Kas zina, kāds būs jaunais Slimnieks? Un saimniece, ar ko ganam vairāk darīšanu lieka ar saimnieku, varbūt nesīs degunu tik augstu, ka neskatīsies man ne virsū. Es izteicu savas bažas mātei, bet viņa mani mierināja:
«Nekas. Es viņus esmu redzējusi visādus un varu teikt, ka jaunam jauns saimnieks arvien ir labaks nekā vecs. Jauns vismaz ir priecīgāks. Dažs vecs cilvēks pats sevi neieredz, kur viņš var labs būt pret savu gājēju? Prieks iziet no saimnieka kambara un izplatās pa visu sētu. Un priecīgam neviens darbs neliekas par grūtu. Nebēdājies! Būs labi!»
Atkal un atkal puisieši atgriezās pie tām pašām medībām un zirgu dakterēšanām. Mārtiņš pērn bija redzējis, cik viegli Pricis viens pats noguldījis Mazo Pauparu melni, zirgu kā krāsni. Tādu nepaņemsi vis kā cērpjamo aitu. Ar vienu kāju tevi aizsviedīs kā kaķi, jau pie zemes dabūts, ja nepratīsi sasaistīt. Pricis pavisam mierīgi iedod zirgam cukura graudiņu, apglauda, papliķē kaklu, aprauga kāju stilbus, tad lēnām sapin priekškājas, pēc tam pakaļkājas, tad ar krietnu virvi savelk abus pinekļus stingri kopā, taisās tā kā lēkt mugurā, rokas uzlicis uz skausta, zirgs virzās projām un — apveļas. Dari ar viņu, ko gribi. Sākumā vēl drusku spārdās, bet spērieni iznāk īsi. Jā, viss ar prātu, ne ar speķu.
Pricis nemās arī ar akmeņiem, cik atliek brīva laika. Visos trijos pagasta kapos redz viņa kaltus krustu pamatus, sevišķi Nagļu kapsētā. Nav jau tā nogludināti kā no Rīgas vestie, bet pārtikt var. Pricis prot atrast tādus lielus akmeņus, kas noder bez kādas apstrādāšanas, jo ir pagalam izveidojušies paši no sevis. To galu, kas vislabāk izskatās, viņš nostata uz augšu, iekaļ priekšpusē mirušā vārdu un uzvārdu, otrā pusē
dzimšanas un miršanas gada skaitļus, bet virsū dziļu, plakanu caurumu, kurā ar sēru ielaidina čuguna krustu, kas stāv uz bērnu bērniem. Bet, kam tāds pašradenis nepatīk vai liekas par prastu, var izkalt četrukantīgu. Un iekaltos burtus var arī zeltīt. Tikai maksa tad ir cita.
Mūsu ļaudīm nepatīk ne tādi čuguna krusti, ne akmeņi. Sevišķi meitiešiem. Lai jau dieviņš nedod! Ja patiešām būs tāda pastara diena un būs jāceļas augšā, kad eņģeļi bazūnēs, jāņem savs krusts uz pleciem un jāsteidzas citiem līdz, tad tikai redzēs, kā tie lepnie svīdīs. Tad arī pats Pricis locīsies kā tārpiņš, jo esot izkalis sev un vecenei kopīgu krustu, tieši no akmeņa vien.
Kopīgu krustu! Jūs tikai redzēsiet, viņi strīdēsies un nenesīs ne viens, ne otrs. Pametīs Ķesteru kapos un aizies dieva priekšā dīkām rokām. Bet tos, kas nāks bez sava krusta, — ellē! Tāpēc jau kaut kādiem krustu nemaz nesprauž un glabā ārpus kapu vāles.
Es valodās nejaucos, bet sekoju katram teikumam, kas skanēja gan še, gan tur patumšās istabas kaktos. Bija tur daži prātīgi vārdi, kuriem varēja piekrist, bet bija ari gluži neticamas lietas. Taisni jāsmejas, kā par to pašu krustu nešanu pastara dienā. — Dvēsele un akmeņa krusts?!
MĀRAI KĀZAS
Jau labu laiku es biju vērojis, ka mūsu mājās kaut kas notiek, kas saista visu cilvēku prātus. Saspīlējums daždien it kā atslāba, likās, nupat spīdēs saulite, tad atkal cilvēku vaigi apmācas un satumsa.