«Tu tagad nelien saimnieku galā!» māte čukstēja. «Viņi visi aizņemti ar sevi. Izsviedīs vēl laukā. Kauna nebūs?»
«Es, es jau pie skrodera.»
«Viena maksa. Skroders jau trešo dienu kā nenāk pie savas mātes ēst. Māra staigā, galvu nodūrusi. Saimniecei sarkanas acis. Saimnieks ne ar vienu nerunā. Tādos brīžos, kad cilvēks cilvēkam nepatīk, labāk turēties nomalis.»
«Par ko tad viņi visi tā?»
«Skroders ar Mari grib precēties.»
«Un tad?»
«Māra ir saimnieka meita. Kas priekš viņiem tāds skroderīts? Vēl mašīna nav izmaksāta. Slimīgs. Vati ausīs bāž, kaut vai aiz pakša iziedams. Bakas izgulējis. Skrodera mātei Māra nepatīk. Redzēs, kas tur beigās iznāks.»
Nu es skatīju mūsu cilvēkus ar citām acīm un atradu, ka mātei taisnība. Ne tikai skroderis un Māra bij kā sadauzīti. Saimnieks un saimniece staigāja sagriezušies. Ilža šņaukāja un izskatījās vēl daudz mazāka, nekā bija. Kad rītos gultu taisīja, man bija brīnums, kā
viņa ar savām īsajām roķelēm varēja aizsniegt sienmali un tik līdzeņi uzklāt segas. Viņa likās gluži piekususi un slima. Tusa un nopūtās bez kāda redzama iemesla. Bet ne tie vien. Mārtiņš ar Līzi runāja kā zem zemes. Un, tiklīdz viņu Mārīte šūpulī ieraudājās, Līze steidza tai iegrūst knupīti mutē, lai aprimst. Tikai saimnieku Janks izskatījās vesels. Izgājis sētsvidā, viņš ar redzamu prieku skatījās uz strazdiem, kas svilpoja vecajās ābelēs. Es, mātes vārdu apvaldīts, sēdēju uz gultas malas un lasīju, kas gadījās. Es likos lieks un pagalam nevajadzīgs šinīs mājās. Suņi, runcis, mūsu kaņepainā vistiņa — nekas man nemīlēja, ne par ko es nepriecājos. Sad un tad, grāmatā skatīdamies, ieraudzīju pats savas lūpas, kas bija izstiepušās garākas par degunu. Kaut nākuši ātrāk Jurģi!
Nekas, kam jānāk, nepaliek neatnācis. Tā pienāca arī Jurģi un aizrāva mūs uz Āriņiem. Bet vēl te, Valašiņās, iznāca nodzert kāzas. Un šīs kāzas māju atkal noskaņoja vecā gaišumā. Kopīgās rūpes par goda labu izdošanos apvienoja cilvēkus. Saimnieces acis vairs nebija sarkanas. Ilža nestaigāja sagriezusies, it kā gatava atsist katru, kas viņai gribētu piedurties. Viņa labprāt nodeva sevi saimnieces rīcībā, jo pašai jau nebija nenieka, ar ko piedalīties kāzu mielasta kuplināšanā. Saimniekiem bij trīs nedēļas zīdīts teļš, ko nokaut receklim. Skurstenī karājās gan viduči, gan gurni cūkas gaļas. Bija arī daži ritumi dūmos sabrūnējušu desu. Janks kādā rītā aizbrauca uz sudmalām ar divi maisi kviešu un pēcpusdienā atveda bīdelētus miltus. Saimnieks dīdzēja miežus iesalam, ko sacepa tad maizes krāsnī tumši zeltainu, un uzstādīja turpat mūsu istabā kublu. Ne par ilgu viņš jau staigāja ar stopu rokā un visiem piedāvāja nogaršot misu. Tā bija tik salda, ka pēc nodzeršanās lūpas kopā lipa. Kur te vairs bij vieta kādām drūmām domām, nepatikai vai naidam? Mēs bijām atkal skaļi un nerāvāmies cits no cita.
Vēlāk es staigāju ap daudzajiem seklajiem traukiem, kur misa dzisa līdz tādam siltumiņam, kad varēja likt mieles klāt. Un tad alus sāka rūgt, mezdams sīkas, baltas dzirkstis, kas nostājās trauka virsū kā plāna putu kārta. Vīrieši runāja:
«Ja nu šitādu salietu mucās un aizspundētu, — visas dzelzs stīpas pārtrūktu kā sāls. Alum ir velna spēks. Tāpēc jau arī sit galva.»
Kad alus bija sapildīts un lielums norūdzis, tikai tad aizsita spundes. Kad nu pēc dienām trim pa sviķi laida krūzē, tad tas šņākdams sitās traukā, un nekas tur vairāk nebija kā putas un garda smaka. Bet, kad putas kaut cik nokrita, lūpas beidzot tika pie alus, ko nu visi slavēja kā brīnurn brangu. Sieviešu vairums gan apgalvoja, ka misa bijusi gardāka. Viņu pusē stāvēju arī es; jo šis te ķērās kaklā un cirta nāsīs.
Sestdienā tad nu gāja kā pa tirgu. Visiem meitiešiem bija ko skriet un nest, cept un vārīt, griezt, graizīt, novietot, līdz pat vēlai naktij. Man, šo to piepalīdzot vien. jau bija piekusušas kājas un rokas. Bet tad arī bija viss: brucināta maize, pīrāgi, receklis, svaigs sviests un biezpiens, gatavi sakapāti un izvārīti skābi kāposti beigu maltītei; jo sildīti tie bija treknāki un gardāki. Nu varēja pārmīt rokas klēpī un pasēdēt pirms gulētiešanas, lai viss dienas tecējums neatkārtotos sapņos.
Kāzu rītā uzlēca spodra spodra saulīte. Visi priecājās, ka tas uz labu sadzīvošanu jaunajam pārim. Tika arī runāts, ka Māra labi suņus barojusi, tāpēc viņas goda dienā tik jauks laiks.
«Ko nu par to,» es mātei teicu, tagad vairs par Māras nesmukumu nemaz nedomādams, «Māra ir laba pret visiem: cilvēkiem, lopiem, puķēm. Paskaties, to viņai pilni logi. Efeja jau drīz būs apstiepusies apkārt visai istabai gar griestiem kā zaļš vainags. Un Māra lasa grāmatas …»
Ieradās kāzu viesi, visi braukšus. Saimniekiem nebija plašs radu loks; bet no kaimiņiem vien sanāca septiņēji rati. Abi Veculvāni — Baltuži un Drujas. Iždēļu Krīberģi. Sluķiņu Rozenboks. Kalnamiķelāns. Abēju Brangaļu mazmājnieki. Ar Stopāniem mūsu saimniekiem nesakrita, un tie nebij lūgti, par ko man bija prieks: jo es nevarēju aizmirst bārdainā saimnieka un viņa Annas nekrietno melošanu — toreiz ar to kuilēnu. Petravičam šinī pusē nebija nekādu radu. Viņi bija kaut kur no augšas, ap Subati vai Ilūksti. Priekš saimnieku kāzām pajūgu rinda bija tā kā drusku par īsu, bet teica, ka baznīcas gala radi nedzīšoties tādu gaisa gabalu brokasta dēļ. Tā arī bija. Kad mēs, izdzirduši zvanus, abi ar Veculvānu Dārču izskrējām rijas dārzā, tad saskaitījām divpadsmit ratus atpakaļ braucam. Tās jau bija pieklājīgas kāzas.
Priekš manis šis gods nebija slavējams. Es jutos gandrīz kā darbdienā. Kaut gan mugurā bij labākās drēbes un kājās jaunie, Mārtiņa šūtie zābaki, tad tomēr vai ik mirkli gadījās kaut kur paskriet, kaut ko atnest vai aiznest. Viens labums trkai, ka Dārča skrēja man līdz. Istabā man nebija kur piemesties, jo mūsu gulta bija izvākta. Istaba bij pārgrozīta pavisam citādāk. Saimnieku abi kambari gan bija tikpat lieli kā saimes istaba, bet skaidrs, ka tur nevarēja ietilpināt garo goda galdu. Tas iztikās tikai mūsu galā, gar dibcnējo sienu. Ja, tur nu viņi visi sasēdās, no baznīcas atbraukuši, cieši cits pie cita uz gariem soliem. Jaunais pāris pašā. vidū aiz galda. Tur nu viņi sēdēja un ēda bezgala ilgi. Mēs ar Dārču bijām norīkoti ēst pie otrā galda, kad baznīcēni būs paēduši. Mums atlika tikai gaidīt. Mēs īsinājām laiku, šaudīdamies ārā un iekšā. Nule, kuriman nrbij vairs pat pienākumu, kas no rīta puses mani bija saistījuši ar citiem mājas ļaudīm, es jutos pagalam viens un atmests. Es stāstīju savai vienīgajai draudzenei, kas vēl man bija palikusi: