«Kad tu, Dārčiņ, būtu redzējusi viņuvasar Kalnamiķelānos — tad gan bija kāzas. Tur mēs bijām vairāki zēni. Mēs izsukstījām visu kalnu un pakalni. Salātē izmūdājāmies. Mēs dancojām! Ja, tur es iemācījos polku dancot un tiku izgājis arī prankuseju.»
«Tad mēs vēlāk, kad sāks dancot, arī rausim,» Dārča nopietni teica.
«Vai tu domā, ka te kas sanāks? Visi tādi vien paveci cilvēki, kas te dancos? Par muzikantiem nav ne runa bijusi. Skroders tak neies pats savās kāzās spēlēt. Un, taisnību sakot, viņš diezi kā nejēdz. Viņam smičuks tā kā pa virsu vien šļūc.»
Mēs skraidījām atkal iekšā un ārā.
Bet ar dancošanu tik ļauni nemaz nebija. Brangaļu Miķelis, tas pats ar to traka suņa kodumu vaigā, bij pēc maltītes aizskrējis uz mājām un atnesis savas umžiņas; jo cilvēkiem, labi paēdušiem un drusku iedzērušiem, negribējās mierā sēdēt. Priekškambarī, saimnieka galā, tad nu mēs dancojām. Par nožēlošanu es biju aizmirsis, kā soļus likt un skaitīt. Mums ar Dārču tie pagalam nesakrita. Mēs vainu uzvēlām viens otram un gandrīz saskaitāmies. Tomēr lēkājām pa lielo starpām, kuri mūs grūstīja ar saviem sānos iespraustajiem elkoņiem, izsizdami no raksta, tiklīdz būtu sācis labāk iet.
Anna, Dārčas lielā māsa, visu laiku turējās Māras un skrodera tuvumā. Man bija tā kā greizsirdība. Es vairākkārt gribēju ar jauno pāri kaut -vārdiņu pārmīt, bet viņš izturējās tā, it kā manis nemaz neredzētu.
«Tādas pusē aizmigušas kāzas, vai ne?» es teicu un vilku Dārču aiz rokas lielajā istabā, kur bija dzirdami smiekli un skaļas runas.
Tur istabas vidū stāvēja Stibera Ābrams, kas pēc Simka bija sācis braukāt ar podiem. Kad mēs iegājām, viņš patlaban pastūma cepuri no pakauša uz acīm un, galvu kasīdams, teica:
«Jouse majes gods. Nikas nabous nu andelem.»
«Kas nu šodien ies lupatas lasīt!» saimnieks atteica. «Bet apsēsties, būsi viesis.»
Saimnieks rādīja vietu pie galda, mudinādams sēsties, ēst un dzert, ko dievs devis. Ko nu izliekoties! Gan jau zinājis, ka Mārai kāzas. Stibers smaidīdams atzinās, ka drusku dzirdējis bijis, un virzījās uz durvīm. Bet, kad saimnieks aicinājumu atkārtoja, slēja pātagu kaktā, pakāra mēteļuku uz vadzīša un sēdās uz sola gala.
Sievas paklusām runāja, ka Stibers esot smagi kārs uz brandaviņa, kāpēc itin labi saožot, kur pagastā tiekot godi rīkoti. Kur tas redzēts, ka svētdienā iebrauc vai ienāk žīds? Viņš svētī savas šabas un ļauj zemniekam mieru viņa svētdienā. Bet, raug, šis te nu ir klāt kā likts.
Galda otrā galā četri veči spēlēja kārtis. Viens no tiem pēkšņi iepēkšējās augstā balsī:
«Pastāst, Stiber, kā tev tur Aiķinišķās izgāja! Vai tiesa, ka leišu bērni tev ratiem visas tapiņas izrāvuši un tu braucis bez riteņiem?»
«Netic māklem!» Stibers Ābrams atsaucās, pilnu muti baltas maizes ar sviestu, ko mīcīja virsū tikko izdzertajam šņapstam.
Ko nu bērni, gan jau lieli cilvēki, viņu nerrodami, blēņas izdarījuši. Aizbraucis? Kur viņš varēja aizbraukt bez riteņiem! Cik viņam tā zirga, kā circenis. Aiķinišķās bijušas kāzas, lielas kāzas, un viņš ticis pacienats. Viņam palīdzējuši uzrāpties uz vezuma. Ar dievu! Ar dievu! — Olnīca izbraukta kā elle. Vezums šūpojies. Viņš tupējis kā uz svariem. Beidzot licies, ka stāv uz vietas. Tad viņš pacēlis galvu un redzējis, ka sēd zemāk par zirga asti…
«Mulke cilveke padare cite par mulke,» Stibers nobeidza stāstu, kas mums ar Dārču briesmīgi patika.
Vēl viņš piebilda, ka no tās reizes nekad vairs nesēstoties ratos nepaskatījies, vai netrūkst kādas tapiņas. Ko domājat, — vezumā plīstoša vien manta .
Nabaga Stibers! Ēzdams un uzdzerdams pa glāzei alus un brandavīna, viņš nenojauda, ka arī šeit tika kas darīts, lai viņu izjokotu. Kāršu spēlmaņi tur galda viņā galā bija pazuduši. Arī saimnieka vairs nebij. Ēst un dzert mudināja pāris mutīgu sievu. Stibers braucīja savu iesirmo, sarkano bārdu un bija pati omulība. Beidzot pat nosvieda cepuri uz grīdas un sāka žīdiski ziņģēt, ar rokām pa gaisu grābstīdamies. Bet tad pēkšņi viņš trūkās kājās un delverēja uz durvīm, kur ilgi stīvējās ar mēteli. Tā. Nu bij rokā arī pātaga. Paldies! Viņš bija gatavs. Tikai durvis nemācēja attaisīt, jo tām bij vecu laiku kliņķis ar nospiežamu mēlīti. Ieķēries izliektajā dzelzī, Stibers zvērojās un smējās kā kutināts:
«Nudie, as natiks laukā!»
Kāds nāca no āra, un Ābrams pa pusei izkrita pa durvīm. Mēs ar Dārču, protams, manījāmies pakaļ. Mēs gribējām redzēt, kā tikai viņš tiks ratos tik apreibis.
Labu bridi grozījies pa sētsvidu, neatjēgdams, kur rīti, kur vakari, Stibers beidzot iegriezās olnīcā, kur bija zirgu atstājis. Ja, tur stāvēja viņa rati, šķērsām olnīcai ar priekšu pie paša slitiņa, bet zirgs bija aiz žoga kāpostu dārzā, iejūgts, kā bijis. Mēs virzījāmies Stiberam pakaļ un smējāmies, kad viņš šitik piedzēries neaizmirsa aptaustīt visas četras asis, lai gadījumā atkal nenomuktu riteņi. Bet, kad jau gribēja trausties ratos, tikai tad pamanīja, ka priekšā nav zirga. Viņš apskatīja ratu pakaļgalu. Arī tur zirga nebij. Viņš sastinga aiz brīnumiem. Beidzot viņš kaut kā bij tomēr saskatījis cauri biezajam žogam zirgu un pusnobijies, puspriecīgs sauca: