«As redze visades cackes, bet, ka zirge iziet pa slite koke starpe, — as nevare saprast.»
Viņš uzgulās ar elkoņiem uz vezuma un aizsedza acis. Tad kāds pienāca ar blašķi un glāzīti, uzsaukdams, lai iedzerot, varbūt tad sapratīšot. Un Stibers neatteicās. Viņš izdzēra glāzīti un tad vēl vienu. Izdzēra un patiesi saprata, kā tas varējis notikt. Viņa zirgs, raug, sen nebij redzējis tīra siena, kur nu vēl dābola. Un ko gan badā lops visu nevar izdarīt? Ej nu tu viņu dabū atpakaļ!
Pēc ilgākas jokošanās pāris puišu iegāja pa vārtiem kāpostu dārzā un izveda zirgu. Rati tika iegriezti olnīcā ar ilksīm uz Sulainišķu pusi, jo citādi zirgs varēja aiziet nezin kur. Tad tika atkal kārtīgi sajūgts, dābols iebāzts maišelī un Stiberu Ābrams uzsēdināts virsū, lai brauc laimīgs mājās.
Vairāk es no Valašiņu Māras un Petraviča kāzām nekā neatceros, jo pēc pāris dienām bija Jurģi. Nāca virsū jauni, lielāki satraukumi, kas skāra tieši mani pašu. Atceros vēl tikai dažus vārdus no Valašiņu saimnieces un Ilžas sarunas, ko noklausījos kāzu izskaņas vakarā, kad beidzamais viesis bija izvadīts. Noklausījos tikai tāpēc, ka tiku turēts vēl par mazu zeņķi, kas nekā nesaprot no lielu cilvēku valodām. Mēs šķirojām malluvē, kas reizā bija pieliekamais kambaris, no kaimiņiem aizlienetos traukus. Ilža teica:
«Vīze vai pastala, — ko esi no rīta uzāvis, ar to diena jānostaigā.»
Uz ko saimniece, asaras slaucīdama, atbildēja: «Nekad nebūtu ļāvuši, ja paši neaizsteigtos priekšā. Bet ko tu darīsi? Varbūt dieviņš palīdzēs. Vismaz negods nebūs tik liels.»
ĀRIŅĀS
..
AR LOPIEM
Tā nu bija atkal liela Jurģu diena manā mūžā, kaut gan pārvākšanās no vienam mājām uz otrām iznāca pagalam vienkārša mūsu mazās rocības dēļ. Mums atbrauca pakaļ neliela auguma puisis, ne īsti jauns, ne vecs. Sarunā māte viņu dēvēja par Miku, bet man teica, ka tas esot Ariņu jaunais saimnieks. Sasvieduši sīkumus ratos, mēs kopīgiem spēkiem iecēlām lādi un uz tās šķērsām uzlikārn gultu, kas bija kārtīgi uzčužināta un pārsegta ar jauno deķi. h\\ks iesēdās gultā un uzšāva zirģelim, kas bija taisni piemērots viņa augumam. Tā viņš izbrauca no Valašiņām. Mēs palikām atvadīties.
Kad izgājām, braucējs bija jau pie ganību eglēm.
«Iesim labi žigli,» es miglu no acīm rausdams, teicu, «lai varam panākt.»
«Nav note,» māte atsacīja. «Nedomā, ka dabūsim arī mēs ietupt gultā. Labi ja tas kaķis no zirga to pašu vezumēli nepamet kādā dūkstī. Tāpēc jau Miks negaidīja, kamēr ardievu pasakām. Kas tur nu arī būtu par prieku svārstīties un kratīties! Ja nav muklājs, tad akmeņi un koku saknes.»
«Tikai no kroga līdz Liepiņu rijai pa lielceļu,» es zinīgi turpināju, «pēc tam sāksies tāda pati elle no jauna, garām Kungudruvām. Vēl nesen tur visur bija liels deksnis. Kad dzīvojām Riekstiņos.»
Mēs gājām nesteigdamies. Man rokās nebija nekā, mātei padusē tikai trīs dažāda smalkuma niedru šķieti, kas bija gandrīz bez svara. Paspīda saulīte, un man gribējās runāt.
«Zini, par ko man visvairāk prieks?» es mātei vaicāju un tūlīt atbildēju: «Par to, ka būšu lopu gans. Ar cūkām tikai tāda neslava vien bija. Kad rudenī skolā runāsim par ganiem, es bez nosarkšanas varēšu teikt — es jau šovasar gāju ar lopiem! Zini, daži saimnieku bērni cūkas vien nodzenā līdz iesvētīšanai. Tā pati Stopānu Anna. Un arī Drujas Janks, kaut citādi lāga zēns.»
Kad tikām pie Oruļa, mēs ar visu lēno iešanu bijām braucēju gandrīz panākuši; bet tad Miks atskatījās, sašāva zirgam un apliecās ap stedeles stūri slaidā riksī. Kad mēs tur tikām, viņš jau bij uz Liepiņu tilta.
«Un zini, par ko vēl man prieks?»
«Ko es varu zināt?»
«Ka nu mēs būsim tuvāk Riekstiņiem. Tikai tās ir īstās mūsmājas! Valašiņās nodzīvojām divi gadi, bet man neienāca prātā atskatīties. Kad šķīrāmies, man bija žēl atstāt Māru, skroderi. Saimniece bija man laba, tāpat saimnieks. Zulis bija mīļš suns. Ābeļdārzs . .. Bet kas tas viss pret mūsmājām, pret Riekstiņiem?»
«Tiesa. Man tā bija ar Damasāniem. Jau Sluķinēs par meitu kalpodama, dažureiz vēl kāpu kapu kalnā, lai tikai redzētu šīs mājas. Tak muļķa kaķis, tālu aiznests, atnāk atpakaļ, ja nav bijis maisā iebāzts. Bezdelīga atrod savu pērkli, pārlidojusi puspasaules. Tā ir, puisīt, dzimtene. Labāk dzimtenē būt nabagam nekā svešumā bagātam.»
Brīdi mēs klusējām. Bij pāriets tilts. Bijām nogriezušies pa lauku ceļu pakaļ ratiem taisni uz Ariņām. Lielceļš palika pa labi. Tas aizveda uz skolu pāri trim kalniem. Arī Riekstiņi bij aiz šiem kalniem, manas mūsmājas.
«Vēl man prieks arī par to, ka nu mēs reizi dzīvosim pavisam jaunā istabā. Tu jau nezini, bet es zinu. Visapkārt klajums, tikai celmi. Lieli, gaiši logi. Tai galā, kur nav logu, bērzu birztiņa. Strazdi. Nākamam gadam es uztaisīšu kādu pāri lostiņu. Šogad būs jau par vēlu bērzā vilkt. Atgādā, cik skaisti viņi svilpoja Riekstiņu istabas galā, tie strazdi, pavasara rītos.»
«Kas zina, kur citos Jurģos atkal aiziesim! Lostiņus vilkt ir saimnieku darīšana, tāpat kā kokus dēstīt ap mājām. Ne tev tādu dēlīšu. Un kur tu nagliņas ņemsi?»
«Nu redzēs,» es noteicu un sāku skatīties uz priekšu, kur jau redzami nāca Āriņu jumti; nevis kaut kādi, bet gaiši skaidu jumti gandrīz papīra baltumā.
Tuvojoties mājām, mēs soļus pasviedām drusku ātrāk, lai reizā ar vezumu ienāktu sētsvidā.