Patiesībā te nekāda sētsvida nebija, jo nebij vairāk trābu kā tikai istaba un tai tieši iepretim par soļu trīsdesmit šķūnis lieliem vārtiem. Vienā galā bija šaurākas durvis, bet arī tādas, ka pa tām varēja iebraukt ar zirgu. Bez šaubām, tur bija lopu kūts. Līdzīgi bij apvienotas zem viena jumta istaba un klēts. Kad iegāji priekšnamā, pa labi tiki istabā, bet pa durvīm taisni pretim — klētī.
Sētsvidā mūs sagaidīja, sēdēdams uz liela pelēka akrneņa, vecais saimnieks. Zaķu Pricis! — nezin kāpēc man iešāvās prātā. Kad māte bij ar viņu apsveicinājusies, roku pabučodama, arī es to izdarīju.
«Vesela! Vesels!» Pricis tikai noteica, tad cēlās un sāka ar lielu āmuru akmenim dauzīt sānus.
Istabas durvīs stāvēja Priciene, vecā saimniece, un aiz viņas — vai es pazinu vai nepazinu? — taisni tā kā Upelnieka Māruks! Pērn vēl gājām kopā skolā.
Pabučojis vecajai roku, es, ar jauno sasveicinādamies, teicu:
«Kā tu te radies?»
Maruks nosarka un iziedama pateica tikai vienu vārdu:
«Dzīvošu.»
Kas tur ko brīnēties? Priciene bij veca, salīkusi, elsa vien. Lai cik maza saimniecība, gaišāku acu un naskāku kāju tās apkopšanai vajadzēja. Bet kas Mārukam bija ko nosarkt?
Tomēr, tomēr .. . Skuķi, tikko iesvētītu, jaunais Āriņš bija apņēmis par sievu, un tāda lieta lika viņai justies neveikli. Es vēlāk, redzēdams, ka Miks viņai apliek roku ap vidu, kā uz danci vezdams, jau pats nojautu, bet, kad bijām ar māti divi vien istabā, es viņai teicu:
«Tu tak zināji, ka viņa te ieprecēta, kāpēc tu man nepateici?»
«Vai tev, tādam sivēnam, viss jāzina? Dzirdējusi jau tiku, kad biju aizgājusi uz Ķīķeriem pie mātes. Upelnieks esot bagātā Saukajāņa brālis. Viņam Rožukalna malā sava mājele, varbūt kā šī te, tikai zemes tur mazākas. Skaidri nezinu, sešas vai deviņas pūrvietas, kā jau tās zaldātu gruntēs ir. Pricis, pazīdams puspasaules, uzodis, ka Upelnieks meitai dod pūrā pieci simti naudas un govi ar visu teļu, viens un divi ieprecējis to savam dēlam. Un, raug, nu viņa ir tava saimniece. Paskats glīts, redzēs, kāda daba.»
«Mārukam? Nu, tur nav ko runāt. Es viņu pazīstu labāk kā jūs visi.»
«Kamēr ābulnīca nav vēl ziedējusi, neviens nevar pateikt, kādus augļus tā nesīs. Ko tu augošu cilvēku vari pazīt? Kad nāk savā dzīvē, tikai tad parādās uz āru, kas kurā iekšā bijis jau no dzimšanas. Cits rauš
mantu, cits šķērž vecāku krājumus. Cits nesatiek ar kaimiņiem, pat ar radiem, cits ir mīlīgs pret visiem un palidz, kam palīdzība vajadzīga. Dažs paņem klēpī kaķīti un noglauda suņam galvu, dažs sper tam ar kāju. Kad dzīvosim, tad redzēsim.»
«Man domāt,» es nedroši iebildu un droši turpināju, «ja viens skolā labi mācās, lasa grāmatu bez durstīšanās un prot pareizi rakstīt, tad no tā var iznākt krietns cilvēks. Un par mūsu jauno saimnieci to gan var teikt.»
Māte pasmaidīja, tomēr aizdomīgi paraustīja plecus.
Vecā saimniece mums ierādīja klētī vietu, kur nolikt lādi un citas ikdienā nevajadzīgās mantas. Tad gājām istabā, kur mums tika nodots kakts no durvīm līdz logam. Mēs tūlīt ienesām gultu, nolikām gultas galā vienīgo krēslu ar sirdi atzveltņa dēli un zem gultas pabāzām visu, kas iederējās pagultē: cirvi, koka tupeles, mazo beņķīti. Uz stakles māte uzmetināja gatavas pastalas, ko rītā kājā aut. Šodien mēs vēl palikām kā cie mam ģērbušies. Kad viss bij novietots, es apsēdos uz krēsla un skatījos pa apakšējo rūti lauka.
Tas bija bēdīgs skats, ko es no šejienes redzēju: šķūņa durvis, staļļa durvis, trābas jumts un abos galos pakši. Kad piebāzi acis pagalam tuvu rūtij, tad gar vienu paksi parādījās vēl attāls uzkalniņš, kaili arumi. Tuvumā celmi un pelēki dzeltena vilkakūla.
veci bērzi, prāva birzs. Vairāk uz ziemeļiem elkšņi, jauni, apsārtuši bērziņi, un šur tur ar galotnēm tiem pāri paslējušās tumšas eglītes. Vēl kāds kāršu žogs, visādi izļodzījies, laikam bijis zirgu dārzs. Ar vienu vārdu — postaža.
Es atgriezos pie sava loga. Tas tomēr bij tas jaukākais, jo pa to krita istabā maiga saules gaisma, sildīdama man seju un rokas.
UZ UPI
Ārinu istaba, kaut jauna, iekšā bij kā visas vecās istabas. Pie vidus sienas liela maizes krāsns, tad sānos plīts. Mēs, kā jau minēts, tikām novietoti pie pašām durvīm. Pie gala sienas starp abiem logiem atradās vcco saimnieku gulta, plata, augstiem galiem, rūtainu spilvenu virs strīpaina deķa. Jaunajiem saimniekiem piederēja pats dibenējais kakts. Tur no krāsns stūra uz sienu bija aizstiepta aukla un uz tās ar cilpiņām piestiprināts liels palags, tā ka viņi dzīvoja it kā savā istabiņā. Tur, kā jau aizkrāsnē, bij ari mazs divrūšu lodziņš. Kas tiem kaitēja! Ne vējš vilka no durvīm, ne kāds redzēja, kad tie ģērbās rītos un vakaros. Nedzirdēja arī, ko viņi savā starpā tur dudināja. Mums bija jāčukst, ja gribējām saimniekus aprunāt.
Ap Jurģiem rīti un vakari ir vēl diezgan gari. Es tāpēc biju augšā pirms saules, reizā ar visiem, bez celšanas. Nu mani nemocīja domas par pienākumiem kā citkārt Valašiņās, kad kalpoju pirmo gadu. Es zināju, ka govis vēl nedzīs laukā, jo celmos nebij pamanāms ne mazākais zaļumiņš, tikai ieliekņā dīga grīslis un brūngani pureni. Es mierīgi gaidīju, ko viena vai otra saimniece liks man darīt.
Vispirms bij, protams, brokasts jāpaēd. Ēdot vecais saimnieks ierunājās:
«Nezi ka šodien aizietu uz upi?» Man nebija ne jausmas, ko saimnieks pie upes varētu darīt, bet tūlīt lieta noskaidrojās.
«Sen jau nav ēstas zivis,» veca saimniece atņēma, un Miks piemetināja:
«Kā rudeni, kad bijām Salātē ar dukuriem.» Tad saimnieks pagrieza acis uz rnani un teica: «Tev, Janc, būs jānāk līdz. Vienam uz liela ūdeņa tā kā markatne.»
Par atbildi es parādīju tikai mazu smaidu, bet sirdī biju gaužām priecīgs. Neredzētas vietas un izdarības bija man kā sviests uz maizes.