«Tad tikai saģērbies labi krietni! Ūdens dara vēsi. Un laiks arī nav vēl nekāds siltais.»
Ko gan es daudz varēju ģērbties? Apmaucu vilnānas bikses, zem svārķēļa pavilku kamzoļus, ap kaklu apliku lakatēli un saspraudu ar kniepadatu. Vilnas zeķes, pastalas, bikšu gali pieauti. Nu tā kā vissaltākajās dienās ganos. Mēteli jau nevilka arī saimnieks; un tā mēs aizgājām pa celmiem, sākumā pa grāvja virsu, vēlāk pa nedaudz braukātu ceļu, saulītei maigi muguru sildot. Ejot es iedrošinājos šo to pajautāt, un saimnieks labprāt atbildēja, pat drusku plašāk, nekā tas man bij vajadzīgs. Tā es dabūju zināt, cik lielu upes gabalu viņš nopircis, ka pie Cukula viņam stāvot laiva un tīkli, ka mēs ejot turpu.
Labi. Mēs gājām uz Cukuliem. Pastalas un zeķes ne vien notašķījās ar dubļiem, bet jau krietni vien samirka. Saimniekam bij gariem auliem zābaki. Viņš tikai pasmējās, kad man, pa zemām vietām lēkājot, uz visām pusēm šļakstēja ūdens. Pa uzkalniņiem mēs gājām blakus un es, acis pašķiebis, vēroju saimnieka gaitu. Viņam bija prāvs vēders, un izskatījās tā, it kā viņš mūžīgi kāptu no kalna lejā, jo gāja atgāzies, tikai zodu pastiepis uz priekšu.
Čukulos mūs saņēma nikni suņi, trīs gabali. Tad iznāca saimnieks bakurētainu ģīmi, kalsns, liela auguma.
Viņš apdrāvēja suņus, tad iedeva no klēts tīklu un pateica, kurā nojumā kārtiņa. Mēs sākām rīkoties. Vispirms mēs tīklu izstiepām uz zālītes līcī, sausā vietā, jo saimnieks teica, ka to jāizrevidierējot, vai neesot peļu sakapāts. Vietām arī bija. Bet ērmīgs tīkls gan! Ātrāk tas bija no smalkiem diegiem mežģīts dvielis, plats un neganti garš. Vienā malā piestiprinātas dedzināta māla rullītes, otrā — tādas pat, saritinātas no bērza tāsīm. Saimnieks nostaigāja tīklu no vienas vietas un, kur redzēja kādu caurumu, to aizlāpīja ar līdz paņemtu smalku diegu. Liekači bij labā kārtībā.
«Kas tas par tīklu? Kur te zivs var ieiet, un kā viņu var izcelt?» es vaicāju, uz ko dabūju atbildi:
«Tas nav tīkls, tas ir metenis. Kad zvejosim, gan redzēsi. Tagad tikai ej un sien laivu vaļā!»
Upe bija plata. Pavasarīgi bālajos krastos, vēja saraustīta un spilgtas saules apspīdēta, tā likās tik zila kā tīrās zilumzāles. Arī bezgala dziļa, ļauna, drausmīga. Un laiva … Tā nebij nekas vairāk kā liela sile ar pāris pēdu platiem spārniem katrā pusē. Es knibinājos ap auklu, kas bij apņemta ap vecu elksni, kamēr pienāca saimnieks ar meteni uz elkoņa un, atstūmis mani sāņis, atraisīja.
«Kāp nu mudīgi iekšā, laidīsim uz leju. Ej un sēd viņā galā, tikai ka neievelies! Diezi vai maut māki?»
«Kur nu to!» es, laivas galā tupēdams, atsacīju.
Tad iekāpa laivā arī viņš, noguldīja kārtīgi saņemto meteni šķērsām pāri, nostājās ar vienu kāju uz viena spārna, ar otru uz otra, ar muguru'pret mani un atstūmās no krasta. Laiva mierīgi, bez līgošanās slīdēja pa upi. Es tomēr ar abām rokām ieķēros siles malās, kas stāvēja augstāk par spārniem, nejaušu baiļu pārņemts, jo no kārtiņas, kas stumjot gandrīz visa iegrima ūdenī, redzēju, cik te briesmīgi dziļš. Sastindzis es turējos, zobus sakodis, un neteicu ne vārda, lai no balss saimnieks nenomanītu, cik man nelabs prāts. Es kaut cik atžilbu tikai tad, kad no kārtiņas redzēju, ka esam seklumā.
«Te ir tēcs,» saimnieks, elpu atņemdams, sacīja. «Mēģināsim iestiept.»
Mēs piebraucām pie malas. Upe te izlaida tādu kā kāju, kas slaidi ieliecās tālu līcī. Nu man vajadzēja celties kājās, ņemt no saimnieka kārtiņu un dzīt laivu tēcii šķērsām pāri. Viņš iesprauda koku, pie kā bij piesiets tīkla gals, gandrīz uz sausuma, tad sāka mest to pāri laivas spārnam ūdenī. Es redzēju, cik glīši tīkls pats izkārtojās: sarkanās māla rullītes novilka vienu malu dibenā, tāšu tipu|i palika virs ūdens. Tīkls stāvēja kā siena dzidrajā ūdenī. Ja nu te gribēja kāda zivtēle ienākt no upes tēcī vai no tēces izmukt, viņai bija jārauga līst cauri. Protams, ka dažas varēja tad iespriesties kā sivēni redeļu starpās …
«Kur tu stum, švēpli!?» saimnieks pēkšņi iesaucās. «Neredzi, ka laiva apgriezušies? Nu jau mēs braucam atpakaļ.»
Es ķēru no otras puses, bet nu kārtiņa ieskrēja tīklā.
«Gatavais leters no zēna! Kur tu tik glups gadījies?! Tak māte tevi skolā laiž!»
Saimnieks izrāva man kārtiņu no nagiem un sagrieza laivu, kā nākas, tad pasvieda to atkal man. Ar mokām es laivu puslīdz kārtīgi pārdzinu tēcij pāri.
Metenis nu bija izmests. Saimniekam dusmas pārskrējušas. Es sāku atdzīvoties.
«Taisnību sakot,» viņš teica, «vēl jau tu neesi nekāds lielais un uz ūdeņa, kā redzams, esi pirmo reizi. Kas tādas lietas skolā māca? Do šu kārtiņu. Brauksim tagad klusām uz viņu galu un sāksim dzīt. Pavasaros zivis mīl iziet seklākā ūdenī pasildīties saulītē.»
Pēc tadas runas saimnieks man izlikās pavisam lāga, kur pirmīt jau to biju sevī nodēvējis par tīro velnu. Nu es zināju, ka citā reizā dusmās sacītais nav jāņem pie sirds. To jau man arī māte cik reižu bija mācījusi. «Kad tevi kāds bar vai lamā, tu tikai klusē un nerunā pretim! Dusmās cilvēks ir tikpat kā suns; jo tu ar viņu kausies, jo niknāk viņš ries. Sirdīgie, kad pārskrien dusmas, ir tie vislabākie cilvēki.»
Patiesi. Stumdams laivu un reizā kuldams ūdeni ar kārtiņas galu, lai zivis muktu uz upi, saimnieks runāja ar sevi, ar mani, ar zivīm, ar sauli un ar ūdeni. Varēja skaidri just, ka izplūdusē žults nu meklēja ceļu atpakaļ. Jo tuvāk nācām metenim, jo lielāku troksni viņš taisīja, pie tam stāstīdams, ka zivis esot lielas gudrinieces. Piemēram, prāvāka līdaka, kad zvejojot ar velkamo tīklu, pagriežot vienkārši galvu auklai pretim, piespiežot zodu cieši zemei un ļaujot pārslīdēt nelaimei pāri. Tāpat akli metenī neskrienot. Esot redzēts, ka līdaka stāv kādu pēdu nost un vēro, kas tur ir. Tikai kad uzdodot ar kārtiņu pa asti, satrūkstoties un iepiņķējoties.