Krietni sajaucis vēl ūdeni, saimnieks izrāva mietiņu un sāka ieņemt tīklu. Nu laiva pati slīdēja lēnām uz priekšu. Es varēju sekot katram tīkla posmam. Jau mēs bijām tikuši līdz pusei.
«Tukšs kā baznīca!» saimnieks rūca.
Bet tad uzreiz viņš kļuva rosīgs. Arī es, nezinātnieks, nojautu no ūdens viļņošanas tur priekšā, ka kaut kas notika. Tūlīt ari nāca straujš grābiens un laivā nobfākšēja liela, zeltaina zivs, bez pārspīlējuma kā sivēns, un palika mierīgi guļot.
«Kas tā ir par zivi?» es prasīju, aizsmacis aiz uztraukuma.
«Līnis!» saimnieks atčukstēja, dvašu uz iekšu raudams.
Ne uz brīdi viņš neapstāja, bet vilka vienmērīgi tīklu laivā. Bija vēl daži lieli asari un pie pašas malas divas līdaciņas kā šaudekles.
«Redzi nu! Rīt pie svētdienas būs varena maltīte. Bet nu dzīsimies vēl lejāk, uz Gribacēniem, tur ir labākas vietas.»
Man likās, ka nu jau zivju atliku likām, bet negribēju izrādīties tāds mīkstčaulis un neiedrošinājos atklāt savu domu. Kā jau pavasara laikā, ģiedrās debesis bij pēkšņi apmākušās. Vēl pār upi reizārn pārklājās zili plankumi, bet kjuva aizvien pelēkāks. Sāka vēji aurēt un brīžam trieca mūs ar visu laivu atpakaļ. Saimnieks tomēr stūrgalvīgi stūmās vēl uz leju. Man sala. Panckām pūta cauri. Es būtu ieplacis laivas galā, bet pa šķēršu vietām un no slapjā tīkla laivas dibenā bij sakrājies krietni daudz ūdens. Ar gandarījumu es redzēju, ka laivinieks noņēma cepuri un ar piedurkni apslaucīja pieri. Varēja arī dzirdēt viņu smagi dvašojam. Bet vēl viņš neatlaidās. Man klabēja jau zobi. Viņam bija karsti. Es vēlējos, kaut varētu jau elkšņu un skuju aizsegā cilpot pa celiņu uz mājām. Viņš cerēja vēl dabūt pāri līņu un kādu lielāku līdaku. Nekaitēja taču zivis pārdot. Kur vēl citur varēja tik viegli naudu nopelnīt kā te? Zīdi taču maksāja plēsdamies astoņas kapeikas par mārciņu …
Mēs iestiepām meteni vēl divās vislabākajās vietās, bet laimes mums vairs nebij. Tikai neliels plaudītis, dažas raudiņas un asarīši, par kuriem vairāk nevarēja cerēt dabūt kā trīs kapeikas mārciņā.
Es it kā atsilu, kad redzēju laivas galu, uz kura sēdēju, vērstu pa vējam. Mēs braucām atpakaļ uz Cukuliem, kur piesējām laivu un tīklu izstiepām uz sētiņas. Tad saimnieks iegāja atvadīties no Čukula un pateikt, lai vakarā meteni iesviež klētī.
MASALAS
Kaut gan naktī pēc zvejas un krietnas salšanas tur laivā uz ūdens biju siltumā gulējis kā nosists, no rīta uzcēlos pavisam apreibis. Kājas mistrojās, ārā ejot. Rīta blāzma jau gaismoja visu apkārtni līdz apvārsnim. Dekšņu birzī čivināja putni. Strazdi tepat mūsu bērzos svilpa un locīja meldijas. Rīts likās silts, bet man skrēja drebuļi pār muguru. Es iestreipuļoju istabā atpakaļ un ielīdu gultā zem segas ar visu galvu.
«Tu tak drebi!» māte, matus pīdama, teica.
«Jā-ha-a.»
«Nekas. Šodien kā pie svētdienas izgulēsi vakardienas labumu. Pusdienā sastrēbsies karstas zivju zupas. Radīsies cita dzīvība.»
Viņa nosedza man galvu, lai nenoslāpstot, apspraudīja segu un uzsvieda vēl virsū savu veco, ar drēbi apvilkto kažoku, ar ko parasti sedzāmies ziemā. Bet nu tikai es īsti sāku salt. Es drebēju tā, ka visa gulta purinājās.
«Tev jau būs karstums,» māte teica un aizvirzījās pie vecās saimnieces, kas arī jau bij piecēlusies un ģērbās. Es gribēju dzirdēt, ko viņas runās, un, saņēmis visus spēkus, turējos, lai nedrebētu. Tomēr nē! It kā tur plecos, mugurā, gurnos, ceļos, līdz pat papēžiem kāds mani kratītu — neatlaidīgi, nesaudzīgi. Es tomēr visu dzirdēju, kas par mani tika runāts.
«Nezi ko tur varētu darīt?» es kā aiz kalniem sataustīju mātes balsi un tūlīt arī saimnieces atbildi:
«Dakteris jau tādos gadījumos tūlīt liek tīt slapjos palagos. Tāpat kā augonim viņi citu zāļu nezina kā tikai griezt. Pāršķeļ kā sīpolu, vēl neizaugušu, kas ir pavisam aplam. Kad augonis izaudzis, viņš pārtrūkst pats, izpūļo un aizdzīst. Tāpat ar drudzi. Savu brīdi trakojis, viņš norimst pats no sevis. Būtu bebrukārkli, varētu tos savārīt. — Prici! Ko tad lopiem tādās reizās dod?»
Nu viņi runāja jau trīs.
«Lopiem? Kā kuram un kā kuru reizi. Zirgam labākā zāle sēst virsū un izjāt labu līkumu. Govij citādi drudzi neesmu redzējis kā pēc atnešanās, kad par ātru dota sausa barība. Tad labāk pasaki alēlujā un gaidi mierīgi, kamēr nobeidzas, vai aizgriez rīkli! Jo arī izveseļojies tāds lops ir tikai vārgulis un dod labi ja pusi piena. Kad cūku drudzis krēš, var izdurt ļaukas. Tas dažreiz līdz un nekaiš nekad. Cilvēkam jānogaida, uz kuru pusi sveras. Drudzis ir tas pats, kas ola. No tās var izšķilties balodis tikpat kā vanags, skatoties, kas to dējis. Ar drudzi sākas gandrīz visas ļaunās slimības. Lai dievs nedod bakas! Kas var zināt, cik ilgi tādi slimības dīgļi dzīvo un kur tie paglābjas. Es biju pavisam piemirsis, ka Cukuls bakās tikko nenomira, pavisam nesen. Velns, kad tikai man arī nepiesitas!»
Vecais saimnieks uztrūkās gultā sēdus.
Drudzis mani pamazām bij atstājis. Bet nu bija tik karsti kā ceplī. Gandrīz sevis neatmanīdams, es nospēru segu un kažoku kājgalī, bet karšu joprojām. Māte pienāca un, kā par spīti, sasedza mani vēl ciešāk. Ko nu es citu varēju darīt? Tiklīdz viņa aizgriezās, es slējos un biju no gultas laukā.
«Labāk celšos. Man ir tik karsti, ka nevar izturēt. Iešu bišķi ārā. Saulīte jau gabaliņā.»
«Nekur tu, pļugavs, neiesi. Saulīte vēl ir ar zobiem. Liecies tikai atpakaļ! Tā. Un nesper apsegus nost!
Dabūsi par okstu! Kad slims, tad jāguļ. Jā. Nesuslā nemaz! Ne tik vien bēdu pasaulē.»