«Dzert!» es par atbildi ievaidējos, kā biju dzirdējis apsirgušus lielus cilvēkus vaidam.
«Nu varētu labi kādas zāles iegrūst,» māte paklusām raidīja uz saimnieku pusi. «Viņš jau man tāds, ka zinādams zāles nedzers. Tad mute ar karotes kātu jālauž vaļā un jālej ar liešanu.»
Tas bija tiesa. Arvien man bija bail, ka tikai zāles nebūtu apvārdotas. Vecāmāte taču bija pūtēja; bet skolā mācīja, ka pesteļiem nevajagot ticēt. Godam jāliecina, ka mans krusttēvs, mātes vecākais brālis, arī neticēja vārdu spēkam. Reiz es dzirdēju, ka viņš savu miesīgu māti pavisam bezkaunīgā kārtā noraidīja, kad viņa gribēja apvārdot apsāpušu zobu. Viņš vienkārši teica, lai labāk viņam iepūšot kur citur. Es, protams, biju par mazu, lai tā runātu, bet pretojos gan kā vien mācēdams.
Māte, kā manas domas uztvērusi, turpināja:
«Mans brālis tāds pat. Bet, kad kājā bija roze, tad nekas cits nelīdzēja kā mātes vārdi, kas bija ierunāti krējumā, ko es uztepu uz zila papīra, kā māte lika. Protams, viņa pūta slepeni. Un, tiklīdz es biju kāju apsējusi, uz vietas pārstāja kaukt. Māti jau viņš nebūtu laidis ne tuvu. Tādi viņi ir, tie vīrieši. Viņus var piedabūt pat pie veselības vienīgi ar mānīšanu.»
«Vai tev dzērveņu nav?» saimniece apvaicājās.
«Bija, bet kas nu tik ilgi būtu varējis sataupīt! Pa saujiņai vien apēdām »
«Tā ir vislabākā zāle pie visiem karstumiem. Būtu tuvumā kāds sūnāklis …»
«Es zinu gan, kur varētu būt,» māte atsacīja. «Būs jāpaskrien. Riekstiņu ganību galā pie skolas robeža ir tāds cinains purva ielāps. Senāk tur auga. Tikai nav viegli klāt tikt. Gājām lasīt, kad ūdeņi pārsala. Citādi jau ari būtu nolasījuši tādi, kam negribējās paiet līdz lielajiem purviem, līdz Ķehelim vai Štulvim.»
«Man jau ir daudz labāk,» es, sieviešu sarunu noklausījies, nedroši teicu. «Kam tev skriet?»
Taisnību sakot, kādu dzērveni es labprāt būtu jutis uz mēles pārplīstam, bet pie purviņa, ko māte minēja, bij Ķīķeru vecā istaba, un vecajā Ķīķeru istabā dzīvoja vecāmāte. Es nebūtu varējis justies drošs, vai māte pa ogu slavai neskrien uz turieni pēc pūsta ūdeņa vai sāls.
Māte pienāca, aptaustīja manu pieri, rokas, kājas, tad rūpīgi sakārtoja segas. Kažoku viņa neņēma nost, kas man šķita vienīgais vaininieks pie maniem karstumiem.
«Deg viss kā ugunīs,» viņa pie sevis sacīja.
Nemanot biju ielaidies tādā kā snaudā. Kad pavēru atkal acis un pagriezos pret istabas vidu, redzēju saimniekus sēžam ap galdu un ēdam brokastu. Viņi strēba kaut ko no glāzēm un krūzītēm, kā kurais. Laikam vārītu pienu, kā jau svētdienas rītā.
«Celies nu, Janc, brokastā!» Miks, uz mani skatīdamies, aicināja.
Arī jaunā saimniece pagriezās šurpu. Es sāji pasmaidīju un ar piespiešanos izdvesu:
«Negribas.»
Paslējis galvu pāri gultas galam, es ar acīm pārmeklēju mūsu novadu. Mātes nebija. Tātad viņa bija aizgājusi. Jā, patiesi, uz vadža pie durvīm vairs nekarājās viņas jaka un lielais lakats. Es droši varēju spert kažoku kājgali un to arī darīju. Bet nekā! Tai pašā mirklī jaunā saimniece bij klāt, un kažoks gulēja man atkal virsū.
«Māte lika uzmanīt, lai tu nenospārdies,» viņa savu ricibu aizbildināja. «Viņa aizgāja uz Ķīķeriem un solījās drīz būt atpakaļ.»
Protams, uz Ķīķeriem … Es savā prātā apņēmos būt uzmanīgs. Neko sūru. Ūdeni tikai tieši no akas. Nekādas pesteļošanas!
Ar visiem karstuma grūtumiem es atkal biju aizmidzis, un, kad nu acis atvērās, pie gultas stāvēja māte, rokā mazu bļodiņu, ko kādreiz Simkus man iedāvināja. Ar svabado roku viņa aptaustīja manu pieri.
«Esi svīdis, Tas ir labi. Es te nolikšu uz krēsla trauciņu ar ogām. Maz jau gan varēju sameklēt. Tikai neizēd tūlīt visas! Temet pa kādai mutē! Man jānoauj kajas. Gandrīz gala dabūju, kamēr tiku uz salas. Un nieku es tur atradu, izurļāju katru cintiņu.»
Pēdējos vārdus māte teica citiem, ne man.
Es pa tam paņēmu trīs ogas. Pirmā bija rūgta kā apses miza. Otra tik skāba, ka acis aizrāva cieti. Bet tas bija labi. Patiesi, man uz vietas kļuva labāk.
«Ko tad vecāmāte?» es, trešo ogu mutē ielicis, apvaicājos.
«Vecāmāte nekā. Vari būt drošs — neviens tev neuzbāzīsies ar zālēm. Cita kaite jau nebūšot kā masalas. Tā jau esot tāda pavasara slimība bērniem. Katram tā reiz jāizguļot, agrāk vai vēlāk. Un, jo agrāk kāds to izguļot, jo vieglāk. Bakas tev ir iepotētas, no tām nav ko bīties.» Un atkal viņa runāja ar visiem: «Kad tā sadrošina, nudie palika tīri priecīgs prāts. Bet vienu gan, — lai acu gaismai nekaitētu, jāguļot pilnīgā tumsā arī dienu.»
«Vaij …» es ievaidējos, bet gatavs biju padoties, jo ko tad cilvēks bez acu gaismas varēja iesākt?
«Nemaz nevaidi!» māte, ar pirkstu kratīdama, teica.
«Nezini, kā Riekstiņu Jānim? Kaut gan zēnu turēja pustumsā pa visu slimības laiku, toreiz ar tām bakām, i tad, kad jāsaskata kaut kas sīkāks, bāž acis gluži klāt. Ja jau viens nevar ievērt adatā, tad zini .. .»
Noāvusi kājas, māte tūlīt stāja pie aptumšošanas darba. Vispirms viņa aizklāja mūsu logu, pa kuru nupat sāka ienākt saule. Visa istaba tūlīt it kā apmācās. Tālāk nāca Miks viņai palīgā. Viņš sameklēja trīs pagarus, stiprus kokus slotas pažāga resnumā. Tos viņi pierisa pie gultas staklēm tā, ka tievgali gandrīz pie griestiem atdūrās. Nu tur no stakles uz stakli tika izvilkta aukla, uz kuras uzkabināja divus palagus, vienu galā, otru gar sānu. Nu man bija maza istabiņa divām koka, divām audekla sienām.
«Kā strazdu avelītis!» viņi nopriecājās, darbu beiguši.
Nu man bija tumšs kā mēnesnīcā, kaut gan zināju, ka spīd saule un ir pats dienas vidus. Tad gar kājgali aizkars pavērās, un māte atsēdās uz gultas malas. Sagriezusies pret mani, viņa, ar tumsu neapradusi, teica:
«Kur tu esi?»