Viņa taustīja, līdz sataustīja manu no apsegiem izbāzto roku, ko tad paturēja savā rokā, kamēr runāja, pēc kam rūpīgi apsedza un nozuda, kā nākusi. Viņa mani pamācīja un pateica dažas laipnības, kas noskaņoja manus prātus gaišāk šai tumšajā, šaurajā būrī, nekā kad saule man būtu spīdējusi uz galvas.
«Ar slimībām ir tā. Tās mazās trīs dienas nāk, trīs dienas tevi pamoca, un trīs dienas paiet, kamēr aiziet. Deviņās dienās tu esi atkal vesela. Ar dažu tu šķaudi un šņaukā, ar dažu drebinies un svīsti, un dabū izsitumus. Masalas parādās jau trešā dienā kā sarkani putraimi uz krūtiņām. Lielās slimības, kā bakas, karstuma ļMiļa vai asinssērga, ilgst trejdeviņas dienas. Ar tām cilvēki nereti mirst. Kas izveseļojas, dažam noiet visi mati no galvas, dažam izbirst zobi, cits labi nepiedzird un dažs vāji redz. Gadās arī, ka slimība cilvēkam paņem ožu. Dažam krīt uz krūtīm, uz nierēm vai — lai jau dieviņš nogriež — ķer prātu. Vai nav redzēti vientiesīši, par kādiem lielas kaites pārsirgušie kļuvuši. Iet uz trīs dienas pa pagastu vai gana visu mūžu cūkas, kaut gan pēc paskata vīrs kā lācis vai sieva kā baļva. Slimība māca cilvēku ciest un paciesties. Tad nu guli tikai un nedomā neko citu kā tikai — kaut es kļūtu vesels!»
Ko nu es būtu varējis domāt vai izdomāt, tāds vīrs, bet to vien turēt prātā, lai tiktu vesels, es gan nevarēju. Miegs vairs nenāca. Es grozījos visādi. Augšpēdu bij grūti dvašu vilkt caur degunu; bet skolotājs taču teica, ka ar muti elpot nedrīkst. Uz kreisā sāna varēja dzirdēt sirdi klauvējam. Uz labā bija vieglāk, bet cik ilgi gulēsi uz viena sāna! Es apsviedos knūpu. Bet nu iešāvās prātā vecu ļaužu tenkas, ka tie, kas knūpu guļot, ilgi nedzīvojot, un es mainīju stāvokli. Par veselību domāt bija vēl par agru pirmajā dienā. Slimība manis nebiedēja. Līdz ar ievietošanu tumšajā, šaurajā būrī es jutos drošs no visām likstām, kas skāra cilvēkus lielajā pasaulē. Es domāju par savu māti. Cik gan laba viņa varēja pa rcizai būt. Vai viņa, runājot par masalām, neteica «uz krūtiņām»? Tādus mīlināšanas vārdiņus viņa izrunāja reti, kad biju vesels. Viņa teica gan visai bieži, «saulīte», «dieniņa», «gotiņa», bet «manu bērniņ» vai «dēliņ» — nekad. Es biju Jancis un vairāk nekas. Man bija galva, rokas, kājas kā lielam cilvēkam. Es jutos arī ka tāds un biju bērns vienīgi starp sev līdzīgiem. Un tomēr — vai kāda no tām mātēm, kas savus bērnus zīdīja līdz trešam gadam, kas auklēja tos līdz pieci gadi un novilka vēl pirkstu gar padeguni, uz skolu izlaižot,
būtu šorīt gājusi savam apsirgušam puisēnam meklēt dzērvenes? Es labi redzēju, cik sarkanas un nosalušas bija viņas kājas, kad nomauca zeķes, kas bija no pēdas līdz aizadam dūņu piedzītas. Es atcerējos ganību gala purviņu vēl no tiem laikiem, kad dzīvojām mūsmājās. Neskaitāmas reizes es tiku brīdināts tur nebrist iekšā, jo varot iegrimt akacī… Kas gan cits man tagad pados barību šai sprostā, ja ne māte. Kas cits piedāvās kumelīšu tēju vai pasniegs piena lāsi. Nupat es dzirdēju veco saimnieci sakām:
«Ieva, es te ielēju krūzītē piena tādu bišķīti, ja tas zēns ieģeidz.»
Maltītes laikā, kad vārītu zivju gardā smaka pildīja istabu, māte ielīda pie manis zaļu bļodiņu rokā. Bļodiņā kūpēja balta zupa un slaistījās sarkanspuraini gaļas gabaliņi līdzās peldošai karotei. Kaut es tagad vesels bijis! Zivis taču bija svētku mielasts, ko ne katrs dabūja baudīt. Bet nu es tās uzskatīju vienaldzīgi, pat ar pretīgumu rīkles galā. Māte spieda iestrēbt kaut dažas karotes zupas. Jau es pacēlos sēdus, ieņēmu bļodiņu klēpī, satvēru karoti, bet tad atlaidos guļus.
«Nu kač trīs karotītes. Būs stiprāka dūša,» māte mudināja.
To dzirdēdams, saimnieks mani aizstāvēja:
«Cik tu ar esi glupa, Iev. Nu tak streb pati! Neviens kustons neēd, kad ir slims. Tas nāk veselībai vienīgi par labu. Un gaļa, kaut arī zivs, jau nu slimam pavisam nav ieteicama.»
Māte nu man arī vairs neuzmācās. Viņa pameta būri, un es galvgalim pāri dzirdēju, cik garži viņa strēba man ielieto zupu un ēda zivis.
Lielie nebij vīlušies. Man bija tikai masalas. To apliecināja pēc zināma laika sīki sarkanumiņi ādā. Nu vairs nebij liela bēda Es drīkstēju slieties augšā un pasēdēt pa labam brīžam uz gultas malas. Tikai skatīties gaismā man neļāva — to pašu acu dēļ. Tā es vēl nonīku dienas trīs, varbūt arī veselu nedēļu, kas viņu vairs atceras. Zinu tikai, ka izlīdušu no lostiņa mani pārsteidza pasaules košums, kā jaunu strazdu. Pa gala logu varēja redzēt, ka slēnajā pļaviņā bij uzziedējuši pureni. Un, kad izgāju laukā, tad no tuvās birztiņas ar vilni pretim sitās plaukstošu bērzu smarža.
DARBS DZEN DARBU
Ja man, uz Āriņām pārnākušam, šķita, ka tik mazā vietā, kur tik maz lopu, kur tik mazi lauki, būs ik dienas tāda kā pasvētdiena, tad es biju vīlies. Te tāpat darbs dzina darbu kā lielajās mājās. Jā, brīžam pat likās, ka te svētdienas nemaz nebij. Tik jau tā pātaru stunda vai pusstunda, ko Pricis gan kārtīgi ieturēja. Un balts krekls un bikses, ko māte man sestdienas vakaros izdeva, radīja mazu pārmaiņu. Bet arī tas nebij nekas svinīgs. Veļu mainīt nācās bez pirts, jo tāda nemaz nebij uzcelta un neviens to arī netaisījās celt. Bet pie pātariem es nemaz netiku, jo nebiju vairs cūkgans, kas varēja līdz brokastam gulēt. Svētdienu rītos ap zināmu laiku es tikai notālēm dzirdēju spalgu dziedāšanu, kas nāca pa atvērtajiem gala logiem. Dažureiz tad piedzinos mājai tuvāk, lai vismaz rastu kaut cik kopības ar sētu un ar citiem cilvēkiem un paklausītos.
Tā es klausījos un vēroju. Vecais saimnieks, kā jau visu mūžu ar saukšanām tirgos un akcijoņos balsi vingrinājis, vadīja meldiju. Jauno saimnieku dzirdēju tikai ducinām. Jaunā saimniece arī nebija daudz dzirdama. Viņas augstā balss tikai dziesmu darīja tādu kā kuplāku, tīkamāku. Vecā saimniece laikam nemaz nedziedāja. Mana māte turpretim droši un sparīgi sacentās ar mājas galvu, tomēr nekad neizgāja nejēdzīgā bļaušanā, kā dažkārt bija dzirdēts meitiešus bļaujam uz kapiem vai baznīcā. O, mums pat skolā bija tādas pārāk centīgas skuķes, par kurām skolotājs teica, ka tām esot par daudz šķistas rīkles. Dažreiz es pa pātaru laiku piedziņu tik tuvu mājām, ka, zem loga pastājies, neviena nepamanīts, noklausījos visu sprediķi.