Nav jau Valašiņu tēvs — bija mans spriedums par sprediķa teicēju. Tas tur runāja tieši kā no sevis, šis te tikai atlasīja no grāmatas, šad tad pārteikdamies vai sadurstīdamies.
Bet ko es tik daudz stāstu par blakus lietām, kur gribēju tēlot vienīgi darbus un atkal darbus.
vlā, darba šajā mazajā saimniecībā pietika katram un visiem; bet visvairāk un smagāk strādāja gan jaunais saimnieks. īstenībā viņš vēl nekāds saimnieks nebija, jo visu noteica tēvs. Tomēr Miks darbus prata, un, ja vecais kādreiz aizbrauca savās ūtrupnieka darīšanās uz vairākām dienām, jaunais nestāvēja dīkā. Likās pat, ka viņš strādāja ar jo lielāku jaudu.
Galvenais darbs bij, protams, grunti iztīrīt no celmiem. Ne vien tīrumiem vajadzēja tikt tādiem, lai arkls kaut cik dabūtu zemi apvērst vai vismaz saskrambāt, — arī pļavās tā bij jānolīdzina, ka izkapts droši varēja ņemt vērienu. Tikai ganības pagaidām palika nepostas, kaut gan arī tās nevarēja pamest gluži novārtā. Celmi tagad aizņēma platības ceturto tiesu, tā vīri sprieda, un, ja Āriņās gribēja turēt četras slaucamas govis, tad celmiem vajadzēja pazust. Gan laikam tāpēc man tika doti spieķi līdz ar ieteikumu kurināt guni īsa laika pēc. Un kurināt taisni uz celmiem, lai tie pagāni izdeg ar visām saknēm.
Ko es ar uguni veicu ganībās, bij tīrais nieks pret jaunā saimnieka darbu tur mājas otrā pusē. Retumis man dega vairāk par divi vai trīs ugunskuri. Vairāk es nespēju apkalpot. Es knābāju ar savu cirvīti, ko sausās dienās ņēmu līdz, padevīgākos celmus, plēsu mizas un tāsis nost, kas bija kreveļainas kā saplaisājušas maizes garozas un dega rūkdamas, kad sakarsa. Bet celmi tikai gruzdēja, jo vēl bij pilni dzīvības sulu. Dūmi dažreiz cēlās taisni gaisā, dažreiz skrēja ieslīpi projām, bet bija dienas, kad klājās pār zemi kā balta migla, izplatīdami stipru zemdegas smaku. Miks turpretim rīkojās ar lāpstu, ar milzīgu cirvi un gariem bomjiem. Viņš atraka saknes, atcirta, pasvēra celma vienu sānu gaisā un mēģināja piekļūt dziļākajām saknēm. Tikai pēc ilgām un smagām pūlēm celms izgāzās no bedres, kas nu bija jāpielidzina, lai varētu art.
Bet vai tad aršana tādā līdumā bij viegla? O nē! Zirgs vilka savu velkamo. Kad nevarēja pavilkt, apstājās un skatījās atpakaļ. Arājam bij jāvada šķiežamais, kas nereti, atdurdamies pret kādu nepārvaramu sakni, triecās no zemes laukā tā, ka arkla ragolis atsitās pret arāja pakrūti un aizrāva dvašu. Ar lielo arklu aršana bij vēl daudz smagāka. Nu Miks tur taisni mētājās ap spožo lemesi, klaupādams, palēkdamies, saraukdamies čokurā un izstiepdamies taisns kā stīga. Reizām arkls vērta gludu pelēku velēnu, tad šļūca patvarīgi pāri resnajām celmu saknēm, kas bij savijušās kā kāds audums. Dažreiz vakarā arājs nāca tik piekusis mājā, ka negribēja ne ēst, ne runāt.
«Tu man šitā pasarausi,» Māruks, viņam ar drāniņu pieri slaucīdams, teica.
Tad jaunais vīrs pasmaidīja, gāja pie dvieļa, noslaucījās, it kā būtu mazgājies, un sēdās pie galda. Nosēdies viņš atcerējas, ka palicis sievai atbildi parādā, un atsacīja:
«Nav jau tik traki.»
«Katrs iesākums ir grūts,» tēvs dēla vārdus papildināja, «sevišķi jaunsaimniekam. Nākamgad ies jau vieglāk. Saknes, tikušas gaisā un gaismā, ātri trun. Pēc ii im gadiem no celmiem vairs nebūs ne vēsts. Būs tīrums kā galds. Kač ripo!»
Neviens neatbildēja. Mēs visi klusām ēdām. Tikai sad un tad gar ausīm nošvirkstēja tā kā siena kazas spārni. Tur laidās circeņi pa logu laukā. Krāsnes jaunajos mūros to bija saviesies simtiem.
Māruks Miku žēloja; bet vai tad pašai bija vieglas dienas? Nolaideno lauciņu tepat istabas galā, tāpat kā to tur aiz kūts, bij nolemts iekopt par dārzu. Vismaz lai būtu lapas ko cūkām pašķīt. Aiz kūtīm iestādīja kartupeļus zemes trūdināšanai. Mēslus agrāk nebij varēts ieart, tad nu stādot lika tos vagās kartupeļiem virsū un aizbēra. Ne ar arklu, bet ar dzelzs grābekli. To visu vajadzēja darīt jaunajai saimniecei, jo vecā jau elsa skatīdamās vien. Bet tas vēl nebija nekas. Vēl vajadzēja sēt un stādīt šo un to, bez kā lauku sēta nemaz nebij domājama. Vecais saimnieks gan pukojās, ka vedekla pūlējoties velti, katru mēslu piciņu vākdama tieši no lopa pakaļas uz savu dārzu. Ne jau visi sējumi vai dēsti prišu mēslojumu panesot. Dabūšot dārzājus no radiem, no Siekiem un Osāniem. Vedeklai bij tomēr sava nostāja šai lietā. Viņa teica:
«Izskraidīsi gan tu pēc katra sīpollaksta uz Osāniem.»
Savu atziņu aizstāvēdama, saimniece ņēmās kā negudra pa istabas galu ar lāpstu un ar grābekli rakdama, ecēdama, purinādama velēnas, lasīdama sprunguļus un skaidas, ko turpat uz jaunās zemes sadedzināja dzeltenos pelnos. Viņas rosība aizrāva arī manu māti. Viņai tika atvēlēts tik liels dārza gabaliņš, cik spēja iekopt, un nu viņa sacentās ar saimnieci. Darba rīki gāja no rokas rokā. Tādu lietu kā dzelzs grābeklis un lāpsta mums nemaz nebij un arī saimniekiem tik sev, jo viena lāpsta un cirvis atradās laukā pie arāja. Tā viņas tur ņēmās, gan skaļi sarunādamās par lielu gabalu un smiedamās, gan, jūsmai atplūstot, pavisam klusām rušinādamās. Bet beidzot visiem tomēr bij ko priecāties, kad pa logiem varēja acis mielot ar īstu sakņu dārzu. Gan pagaidām tur rēgojās tikai pelēkas ežas ar ne visai taisnām vagām no augšas līdz zaļajai pļaviņai tur lejā, bet vajadzēja tikai drusku pagaidīt, un sadīgs sīkie sējumi, nevagotās sloksnes pārklās pupas un kaņepes. Ja tad vēl sastādīs kāpostus, griežņus un burakus un ja visam dārzam uzkaisīs magoņu sēklas un šur tur iebāzīs pa saulespuķei, tad tikai būs ko redzēt.