Darbs dzina darbu. Jo vairāk pie dārza tika strādāts, jo vairāk darba tas prasīja. Cik prazdams un varēdams arī es palīdzēju mātei. Saimniecei šad tad izņēma no rokām lāpstu vai grābekli saimnieks, bet tas notika, tikai lai parādītu savu labu prātu pret čaklo darbinieci, kad bija pārnācis no saviem darbiem laukā.
Tā kā pašiem letecs nebij vēl uztaisīta, tad kāpostu stāds bij jāmeklē. Neba jau tālu jāmeklē. Māte aizskrēja tepat uz Ķīķeriem un atnesa no vecāsmātes pilnu sietu pelēkzaļu kāpostu, cieši saspiestus citu pie cita, it kā tie tur augtu. Abas ar saimnieci viņas tos sadalīja savā starpā, ņemdamas, cik kurai bij zemes.
Viens ežas gals bij rūpīgi sagatavots svikliem, kur brangi sadīdzētās sēklas drīz vien rādīja pirmās lapas kā bāli zaļas lāpstiņas. Diez kādi spēcīgie stādi gan tur neattīstījās, bet Vasaras svētkos mūsu dārznieces varēja lielīties, ka viss apkopts. Lai nu dieviņš tikai audzē!
Bet dievs ne visai gribēja audzēt tādā plikā zemē. Visu pavasara laiku viņš nedeva ne piliena lietus. Saule drīz izsūca visu mitrumu. Dārzs tika cītīgi liets, gan ūdenī ar plaukstu šļakstinot no spaiņa, gan rasinot ar lapotu bērza slotiņu, jo toreiz lejkannas redzēja tikai muižās. Dēsti un sējumi tomēr stāvēja uz vietas. No biežās laistīšanas zeme sasēdās un kļuva kā ķieģelis. Sēklas gan uzdīga, bet drīz tās pārauga ar nezālēm. Tādā sausumā taču nevarēja sēsties vagā un ravēt, lai atņemtu stādiem pēdīgo pakrēsli. Un, kad beidzot bija izravēts, tad izstīdzējušie stādiņi nevarīgi nogulās. Pagāja vairākas dienas, kamēr tie piecēlās kājās. Kas tur nu varēja iznākt no tādiem vārguļiem?
Cerības vēl tika liktas uz kāpostiem un sīpoliem, kas laistāmi un aprušināmi bija brangi saņēmušies. Bet kas tad tas? Pēkšņi sīpolu laksti sāka dzeltēt un savīta viss cers gan te, gan tur. Kad tadu sīpolu izrāva, saknē ņudzēja balti tārpiņi. Pagāni, kā viņi varēja ēst tādu sīvu sakni! Kāpostiem lapas kļuva cauras kā siets. Melni zilas blusiņas, kas nebija ne aizdzenamas, ne notveramas, bij te atradušas labu ganību. Gan bārstīja stādiem apkārt un uz lapām kaļķus, gan šo, gan to, bet kāposti un sevišķi griežņi tika noēsti, panīka, sazilēja, nobeidzās. Cūku pupas apkrita ar smēcelēm. Kaņepes nekļuva garākas par sprīdi. Gurķi tika gan līdz ziedēšanai, bet augļi neaizmetās. Viss lielais darbs priekš kaķiem. Atlika tikai cerība, ka nākamā gadā par to augs divkārtīgi.
Bet tā domāja tikai saimnieki. Mēs ar māti turpretim jau ap vasaras vidu bijām skaidrībā, ka citugad meklēsim vietu kārtīgās mājās. Tad jau es būšu tik liels, ka tikšu galā ar katru lopu pulku. Kas tad — celšanās rītos tā pati, mirkšana lietū un vējā salšana tā pati; tikai varbūt biežāk nāksies paskriet, bet neba kājas par to nokritīs. Māte teica:
«Tad mums būs lai mazāks, bet toties īsts, iekopts dārzs, kurā pat gurķi padosies, ja tikai daudzmaz laiks.»
«Ja,» es atteicu, «un varbūt uzziedēs viena otra kliņģerīte un kaķastes jau katrā ziņā. Vecos dārzos taču puķes pašas iesējas un aug, ja tikai tīšām ravējot neizrauj. Magones jau nu kā likts!»
Nē, nē! Te mēs ilgāk negribējām palikt kā tikai šo gadu,
K A Š Ķ I S
Es neticu, vai kāds cilvēka bērns pasaulē uzaudzis bez kašķa. Es ar viņu tiku aplipis vairākiem lāgiem. Jau Riekstiņos es diezgan izkasījos, kad vēl skolā negāju. Valašiņās dzīvojot, vienu ziemu pat skolā netiku kašķa dēļ. Un nule atkal tas bij klāt, pašā vasaras vidū.
īstenibā kašķis nebija nekāda slimība, jo sāpēt nekas nesāpēja; un tomēr tā bij neģēlīga kaite. Dienu, kad tu cilvēks kustējies, kad ap sevi juti zināmu gaisa vēsumu, tava āda bija mierīga. Likās, nu nekad nekas tev vairs neniezēs. Bet vajadzēja tikai rokām sasilt, un visas pirkstu siarpas sāka kņudēt, it kā tur simtiem sīku knišļu sūktu asinis. Tu centies nedomāt par niezēšanu, bet tieksme kasīt bij tik stipra, ka nagi paši atrada kaistošās vietas. Bet to kašķim tikai vajadzēja, lai tu sāktu skrāpēties. Nu sakasītā vieta kvēloja tik tīksmīgi kā lūgdamās, kā aicinādama, kā brēkdama — vēl, vēl un vēl!
Vislielāko trauksmi kaite sacēla vakaros, kad palīdi zem segām un sāki viss sasilt. Reizā ar sasilšanu tad iesāka smelgt visas locītavas, visas tās vietas, kur dienā drēbes bija ciešāk piespiedušās. Tu plēsi pats savu miesu un nevarēji nevienu vietu tik stipri saplēst, ka tā sāktu sāpēt; jo sāpe būtu bijusi liels atvieglojums, ne grūtums. Jau aizlaikus māte mani brīdināja:
«Paciet, kad niez. Nesāc tikai kasīt, — gan nostās.» Es cietos, kā likās, bezgala ilgi. Beidzot tomēr pirkstu gali sāka šur tur piedurties, un, pašam nemanot, jau gāja atkal vaļā,
Dažureiz es izturēju. Biju aizmidzis un tomēr pa miegiem tā saskrāpējies, ka krekls bija asiņains un piekaltis pie miesas, kad rītā cēlos. Nu vairs neniezēja, nu sāpēja. Es gāju kā sasaistīts, stīvs, dažreiz pagalam līks. Bet vakarā visas vātis sāka atkal viļņot, aicināt, lai pakašā, un tā tas gāja nedēļām, līdz tika attrāpītas zāles, no kurām kašķis nogāja.
Ļaunākais bij skolā, jo tur ar šo kaiti apkritušais tika turēts vienādā pakāpē ar melkuli vai zagli, kādēļ katrs savu nelaimi pūlējās visiem spēkiem slēpt. Kas nu tevi kailu būtu ģērbis vai tavu kašķi saodis, jo uz mutes un uz kakla viņš nemetās, arī uz rokām ne, — vienīgi pirkstu starpās. Bet ar to pietika, lai kādā diena skolotājs, klasē ienācis, dzirdētu no visām pusēm kā vārnas ķērcam: