«Kašķis! Kašķis!»
«Kam kašķis?»
Tam un tam. Skolotājs uzskatīja vārdā saukto. Tas piecēlās, sasarcis kā uguns.
Skolotājs piegāja kā pie spitālīgā, nepiedurdamies lika paplest pirkstu starpas, acis uzmetis, redzēja vainu un aizdzina zēnu vai meiteni uz mājām ārstēties.
Jau citu kauns mani satrieca,, ne vēl kad reiz pienāca mana reiza piecelties un sarkt. Par to domājot, ka varbūt līdz ziemai es atkal netikšu no slimības vaļā kā aizpērn Valašiņās, kad samocījos veselu pusgadu, es zaudēju daudz no sava vasaras prieka un raudzījos ziemai pretim ar lielām bažām. Ak posts un bēdas! Tagad, kur no Āriņām man būtu līdz skolai tikai viens pastiepiens, es nedrīkstēšu tur rādīties …
Ari mājās kašķis nebija nekāda goda lieta, tāpēc es raudzīju no saimniekiem to slēpt, līdz kādā dienā dzirdēju māti ar veco saimnieci par mani runājot. Tur tika minēti visvisādi līdzekļi; bet tie jau visi sen pie manis bija izmēģināti un par vājiem atzīti. Kā vislabākais vēl lika minēts — iet ik dienas upē un pamatīgi noberzties ar ūdens zālēm, kas auga atvaros un bija līdzīgas lauka ūrenēm. Bet kur es varēju ik dienas izskraidīt uz upi? Un kā es viens varēju iet upē, kur Salātē jau nebiju varējis iebrist bez bailēm?
Beigu beigās, kad velti bija smērēts ar ratu smēri un izbrauktu degutu, saimnieks atveda no Sulainišķām aptiekā pirktas zāles, kas bija dotas uz galvošanu, ka nedējas laikā kašķis būs nost. Māte bija priecīga, es vēl priecīgāks. Kaut nu dieviņš dotu!
Aptieķeris bija teicis, ka zāles jāierīvē galvenām kārtām visās locītavās, kā arī niezošajās vietās, vislabāk aizkurtas krāsns priekšā. Adā esot mazi caurumiņi, kas siltuma paveroties lielāki, un tā zāles dziļāk iesūcoties. Tas varēja gan tiesa būt. Bet kur mēs varējām ik dienas krāsni kurināt! Un vai drīkstēja ar zālēm, kas smirdēja pēc sēra, smerdēt istabu, kur visiem bija jādzīvo? Jau pietika smakas naktīs no tā vien, ka es pusdienas laikā biju satepts un saulē un vējā izvēdinājies visu vakara cēlienu… Mēs tāpēc izvēlējām istabas galu, kur krita pilna pusdienas saule. Māju ļaudis visi gulēja dienavidu, neviens mūs nevarēja pārsteigt. Šai galā bij visapkārt klajums. Otrā pusē, kur ienāca ceļš, bij suņam būda. Ja kāds nāktu, mēs būtu dzirdējuši jau par gabalu. Ai, nu tikai es īsti sapratu bībeles stāstu par Ijabu, ko ziemā biju mācījies, — kā viņš sēdējis pelnos un kasījies ar poda suķi. Es pārlaidu acis saviem sāniem, gurniem. Tur bija dažas vātis lielākas par īkšķa nospiedumu, apmetušās ar sarkanu kraupi, pūžņotām maļam. Vai tās varēja vispār aizdzīt, lai cik stipras zāles aptieķeris būtu iedevis? Es nekā neteicu, bet man bij tik smaga sirds, varbūt vēl smagāka kā nabaga Ijabam. Viņš vismaz bija liels cilvēks, varbūt pat vecs, kam tā kā tā drīz vajadzēja mirt. Bet kur es šitāds varēju ļaudīm rādīties?
Ak šī ārstēšanās! Tā prasīja no manis tik daudz, ka es to visā pilnībā nespēju nemaz attēlot. Es taču nebiju vairs mazais bērns. Es nestaigāju krekliņā. Priekš manis jau bij kauna lieta, ja biju aizmirsis abas bikšu po gas aizpogāt. Ik reizas man asi iedūrās ausīs, kad māte teica:
«Velc nu kreklu nost!»
Bet nepietika ar kreklu vien. Man vajadzēja stāvēt gluži kailam kā svecei un ļaut sevi izkrāsot ar dzeltenajām zālēm, kas smirdēja kā pati elle, kad saules versmē sasilušais gaiss ap mums pasitās uz augšu. Tas bij tik mocoši un pretīgi, ka ne vien es biju līdz sirds dziļumiem sarūdzis, bet māte reiz pat raudāja, kurnēdama par savu likteni:'
«Vai gan dievam taisni pie manis jāizlaiž savas dusmas?!»
Tad man arī pielipa raudas. Es uzrāvu mugurā kreklu, paķēru bikses un aizskrēju uz pļavmalu, lai izraudātos no tiesas.
Zāles tomēr bija labas. Gan ne nedēļas laikā es tiku vaļā no savas nelaimes, bet tomēr tiku. Un tad mēs šad un tad ar māti pārrunājām nejēdzīgo laiku, kad vajadzēja smerdēties un bēgt no cilvēkiem. Un, lai gadījumā niknā kaite neatgrieztos no jauna, kā jau vairākkārt bij atgriezusies, tad apņēmāmies pie nākamās derēšanas ņemt vērā upi, lai varētu ik dienas noberzties ar ūdens sūrenēm. Mēs pārcilājām savās apcerēs visas mājas gar upi, sākot ar Sauka robežu un beidzot ar Zaķāniem. Lejāk vairs nebija ko tiekties, jo tur bija atboda pat viszemākajā ūdenī. Tāpat nebija ko gudrot par mājām lejpus sudmalām, — tā puse bija man pagalam sveša.
Saukajāņi?
Tā bija pārāk liela un bagāta sēta, — tādās bija grūti ietikt.
Pontāgi?
Pontādziene gan bija vecaimātei liela draudzene, bet tiem ganības bija vai veselu versti no mājām.
Bīlāni? Berģi? Kviči?
Tiem nebija visai laba slava gājēju starpā.
Par Berģīšiem jeb Mazberģiem es negribēju ne dzirdēt.
Pulpji, jā, tur es ietu kaut vai šodien; bet viņiem jau bij pašu puiku dieva svētība. Tāpat Vilpatānos ganīja pašu zēns un skuķe. Atlika vienīgi Šausmāni, uz kurieni es labprāt būtu gājis, jo ar Jurku biju pazīstams un zināju, ka viņiem pulka grāmatu.
Sausmānus tad nu mēs paturējām prātā, iecerējām arvien vairāk, un patiesi — citā vasarā es jau ganīju viņpus upes»
BERĢĪŠU GANI
Izguļot masalas, man bija laika diezgan šo to pārdomāt. Es atcerējos, kā tur Valašiņās ganīju, un minēju, kā te nu būs. Tur es mācījos atzīt, cik teicami, ja kaimiņos labi biedri. Bet vēl labāk bij, kad varēju satikt ar lopu ganu un tu netiki nomākts. Cilvēkiem nu reiz bij tāda nelaba daba, ka viņi, paši bijuši mazi vai nabagi un tāpēc diezgan spaidīti, paaugušies vai iedzīvojušies spaidīja atkal citus. Es sevī noņēmos gan tāds nebūt. Nevienam es nedarīšu pāri, nenaidošos ar meitenēm, ar puikām nekaušos. Pa godam vien …