Domās es veselām stundām kavējos pagājušā un aizpagājušajā vasarā. Cik jauki mēs ar Skujubrangaļu Janciņu sēdējām uz grāvmalas! Kalnamiķelānu Brangaļu Janks arī bija brangs zēns, kas par to, ka pīpēja. To viņam bija iemācījis paša tēvs, būdams tik slinks, ka nevīžoja aiziet līdz plītij, lai izraustu oglīti no pelniem. Tas bij jādara dēlēnam. Tā iznāca ikreiz dažus dūmus ievilkt, līdz beidzot tas kļuva par netikumu. — Cik skaisti tur Valašiņās bij pie Veculvānu Baltuža robežas, kad salaidāmies kopā ar Dārču! Viņa, kā jau saimniekmeita, bij tik tīkami ģērbusies. Arvien kaut kas krāsains. Pātagas vai klūgas vietā rokā kāda puķīte. Ak vai! Vai tiešām man šovasar viņas vairs neredzēt? — Par otru Veculvānu Janku, kam uzvārds bija Druja, nebija nemaz ko runāt. Brālis mani nebūtu varējis labāk pārstāt kā šis stiprais, slaikais, izskatīgais puisis. Tikai Stopānu Anna nebij laba, un to es izslēdzu no savām pārdomām.
Bet kā nu būs šeitan, uz šī mazā zemes gabaliņa, ko, ja uz jumta pakāptos, varētu pārredzēt visos virzienos? . ..
Jau kad uz upi gājām, vecais saimnieks man rādīja, kur sākas Miķelānu daļa. Turpat pa labi roki metās zaļi Pulpju rudzi. Tālāk nāca Berģīšu papuve un ganības. Tad Kviču zirgu dārzs un beidzot Dekšņu birzs un māla kalniņi. Šaurā telpa nedeva nekādu cerību salaisties kopā ar citiem ganiem. Un tā arī bija. Kad sāku dzenāt savas trīs govis, telēnu un aitas, tad redzēju, ka vienīgi Berģīšu papuvē rakņājās pulciņš cūku un pie tām kūņājās divi zēni — viens lielāks, otrs mazāks. Kad es piedzinos robežai klāt, arī Berģīšu cūkas virzījās tuvāk. Piepeši manā priekšā nobūksnēja akmens un pavēlās man garām.
«Vai tu traks esi?!» es iesaucos, redzēdams, ka lielākais zēns liek jaunu akmeni jostā.
«Vajag sargāt savu ādu. Vai tev acu nav? Mēs tā ik dienas svaidāmies ar Kviču Miku. Tikai vienu reizi esmu dabūjis pa pakausi, bet viņš dabūja belzienu pa kāju. Nu, saturi vestu drēbes!»
Puika svieda atkal taisni man. Akmens nodunēja gaisā, bet nokrita laikam kaut kur krietni sānis.
«Tā nav nekāda spēle,» es stingri sacīju. «Ja tu tā, tad es dzenos projām. Tā jau var trāpīt kādam lopam.»
Zēni virzījās tuvāk. Lielākais lika mazajam sviest akmeņus zemē, un tas pavēra riekšavas, lai akmintēni izbirst. Viņam bija stipri netīra padegune.
«Kā tevi sauc?» es lielākajam prasīju; ar mazo jau nebija ko runāt.
«Miķelis Polis, Mazberģu saimnieka dēls,» vaicātais atteica. «Un tu esi Sudrabiņš. Es jau zinu, Kviču lielie zēni stāsta, ka tu esot skolā gājis. Ko tu tik mazs varēji skolā darīt? Es mācos ābeci mājās.»
«Cik tev gada?»
«Deviņi.»
«Tebe! Un man vienpadsmit.»
Mēs noņēmām cepures un salikām muguras kopā. Mēs bijām abi viena lieluma. Tikai mati viņam bij melni, man gaiši ka vasks.
«Un tas tavs brālis?»
«Ja. Viņš jau mums prātā tāds ne visai. Vēl lāgā nerunā. Ja tu viņam ko vaicāsi, viņš atbild, bet tur nekā nav.»
Un Miķelis Polis griezās pie Jāņa Poļa:
«Kā tev, Janka, labi iet?»
«Labum ta labi!» Janks ātri attrauca, it kā būtu iedresēts.
Un nu brālis brāli labu bridi tirdīja,
«Vai tu esi smuks zēns?»
«Smuktim ta smuks!»
«Vai tu gribi uz mājām?»
«Gribēt ta gribu!»
«Labi, tad skrien uz mājām! Bet vēl pasaki, — vai tas ir koks vai akmens?» Miķelis ,pātagas kātu rādīdams, vaicāja, un Jānis atbildēja:
«Kokum ta koks!»
Tad lielākais brālis pratināšanu nobeidza ar vārdiem:
«Pavisam muļķis viņš nav. Tikai padums.»
Kad es vakarā mājās stāstīju par Berģīšu zēniem, par akmeņu sviešanu un visu citu, tad lielo valodas aizgriezās uz šo kaimiņsētu, un es dabūju zināt, ka tur no seniem laikiem esot tāda kā nolādēta vieta. Arvien kāds dzimtā gadoties vājprātīgs. Tā tagadējā saimnieka tēvs i mate uz vecumu pagalam sajukuši. Pašreizējā saimniece, kaut no cita stūra, arī neesot visai gaiša. Labs cilvēks, darbos tikusi, sirdi, tā sakot, rokā nesot, bet, kur prāts drusku vajadzīgs, tur pietrūkstot. Kad
svētdienas rītos skaitot pātarus, tad grāmatā gan skatoties, bet dziedot no galvas vai lasot vārdus no citu sievu lūpām. Dziesmu grāmatas treknos cīparus gan pa daļai iemācījusies, bet izsaukusi, piemēram, 305 tā: trīs, viducī apals, pieci. Un tagad Berģīšu jaunākais dēls atkal muļķītis …
Pulpjiem ganības bij pavisam uz otru pusi. Ar to ganiem es nekad netiku kopā. Aiz rudzu lauka, kas bija aizgulies papuvei priekšā, gan redzēju šad un tad ganāmies cūkas, bet tikties nevarējām. Pat sakliegties nespējām.
«Un kas viņiem govis gana?» es vaicāju Berģīšu Mikam, kad viņš šo to bija par Pulpjiem stāstījis.
«Nu ta Miks. Petris jau iet par puisi. Šopavasar iesvētīja.»
Ja, Pulpju Petru es pazinu no skolas. Uzvārds viņam bija Ērglis. Garš, kalsens zēns strauju valodu, labu rokrakstu. Nu, varbūt iznāks kādreiz satikties …
«Tad jau tur bērnu pilna māja,» es sacīju. «Trīs dēli!»
«A kur ta vēl Jurciņš?! — Tas tas jaunākais. Mūsu Janka auguma. Tikai galvā nav maitāts.»
«Un kas jums iet ar lopiem?»
«Mums? Skuķe. Leitietēle. Pagalam nemāk runāt latviski. Kliedz leitiski uz govīm, suni labina sev ganos līdz pa leitiski; bet tas nesaprot un neklausa. Māte saka, ka gan jau iemācīšoties latviski, bet tēvs grib dzīt projām. Tāds mēms un kurls gājējs esot slimāks par beidzamo muļķi. Bet nu jau viņa māk govīm uzkliegt — sī kur! Un, kad viņai liek uz upi aiziet pēc ūdeņa, iet un atnes. Tekla nav nekāda skuķe, viņa jau ir liela mātīte un stipra, lapas var sakapāt viena pati. Ko es tur maisīšoties, māte saka, man jau algu neviens nemaksāšot.»
Es Valašiņās no saimnieka — kurš skaidri runāja
leitiski — un jau agrāk mūsmājās no Dauņienes biju dažus leišu vārdus ieņēmies un labprāt būtu gribējis Teklu satikt, lai mēģinātu ar viņu parunāties šā vai tā. Bet Berģīšu ganības sadūrās ar mūsu robežu tikai vienā punktā, tā ka Teklai neiznāca pat kur nostāties. Arvien es viņu redzēju tikai notālēm. Dažreiz dzirdēju paklusām velkam kādu meldiju. Kā jau svešā malā, viņas balss skanēja apspiesti, kā kad baidītos ar savu svešādo dainu pasauli traucēt.