Dekšņiem ganības bij tur uz skolas pusi, gar Riekstiņu lauku. Es tās smalki pazinu no tiem laikiem, kad, tur dzīvodams, apstaigāju visus kaimiņu ganus. Tur mēs ar Dekšņu Pēteri mārkā vardes šāvām. Tur Peļu Vanags ķēra mūs rokā, kad, putniņus medīdami, — tiesa vai netiesa — bijām viņam trāpījuši ar akmeni.
Ar Upesmiķelānu ganiem tāpat nebij cerību kopā salaisties, jo tajā malā mūsu daļā celmi tika lauzti un taisīts plēsums liniem. Tā es paliku saskarē vienīgi ar Berģīšu cūkganu, kaut gan ar lielāku pašapziņu būtu sastapies ar kādu lopu ganu un kaut tas nebūtu bijis Berģīšu Mika vērts. Bet arī ar šo vienīgo biedru neiznāca sastapties cauru vasaru. Kad papuvi nogāza ar mēsliem, Miks ar savu nešķiramo brāļuku nozuda kaut kur kādā aplokā un iznira atkal manā tuvumā vēlā vasarā, kad bija rudzi nopļauti. Drīz pēc tam ari linus novāca, un tad Berģīšu cūkas raka ušņu saknes tepat pie mūsu robežas.
Nu Berģīšu ganiem bija skoteles pilnas āboļu un bumbieru. Ne vienu vien reizi tad man nācās pa tukšu sailas norit, redzot viņus graužam gārdos augļus. Bieži tad es sevī nodomāju, sak, redzēs, vai Mikam kādreiz neienāks prātā likt kādu āboli jostā un atsviest man, kā toreiz tos akmeņus. Bet Mikam tas nenāca prātā. Tad es izgudrēm apvaicājos, — vai šiern liels ābeļdārzs?
«Lielum ta liels,» Janks pasteidzās atbildēt, un Miks papildināja:
«Mums tikai ķiršu nav. Bet tos māte arvien atnes no Šausmāniem zaptei. Āboļu tad pūriem. Tēvs rudenī solās braukt uz Rigu ar visiem zirgiem. Vo būs nauda!»
«Pērn un aizpērn Valašiņās man ik dienas kulītē līdzās maizei bija āboļi. Cik tik pats dārzā salasīju. Tur neliedza saimei iet un ņemt, kas nokrituši. Viņi nepārdeva.»
«Mēs ta tā ne. Man pa dienavidiem jāvaktē, vai kāds nelien dārzā. Kalpam ir tāda meitene, vardei tikai pieci gadi, bet gar sētiņu vien ložņā. Tad es kliedzu, un viņa aizmūk, krusta nemetusi.»
«Vai jums gardi tie āboļi?» es vābīju Miku dot man nogaržot.
«Pārtikt var,» viņš, kozdams un man acīs skatīdamies, atņurdēja.
Nu man vairāk nekā nebija ko teikt.
VIENTULĪBA
No stāstītā jau nojaužams, ka ar Berģīšu Miku man liela prieka nebij kopā salaisties. Bet viņš bija vienīgais, ar ko es vispār varēju sastapties. Pašā rudenī, ja, tad pa reizai piedziņās arī Dekšņu vai Miķelānu gani, bet ne vienmēr es tad gadijos tuvumā. Tie bij daudz lielāki par mani. Arī mans ganāmpulks bij tāds, ka es izskatījos pēc nabaga. Viņu lopi sniedzās padsmitos. Par tīro kaunu man kļuva kaza, balta, bārdaina kaziņa, ko uz Vasaras svētkiem jaunā saimniece atveda no tēva mājas tur Rožukalna malā. Viņa bij to uzaudzējusi un teicās esam saradusi ka ar māsu. Sākumā man šis lopiņš patika, jau tāpēc vien, ka saimniece viņu tā mīlēja, bet ar laiku apnika viņas mūžīgā bļaušana. Darbs tikai tuvāk pielaisties mājām un kazai ieraudzīt pa sētsvidu staigājam savu saimniecīti, kad viņa sāka savu meldiju. Un, tā kā saimniece nepalika atbildi parādā, vismaz pasauca viņu vārdā, tad gribot negribot bij jādzenas tālāk no sētas, lai lopu apklusinātu. Tas vēl nebūtu bijis nekas, jo vai tad trokšņi un skaņas tāda vīra ausīm kādreiz ir par nastu? Bet kaimiņu gani, tāpat strādnieki no liela tāluma bļāva kazas balsī, ar plaukstas malu sev pa rīkli sizdami, tiklīdz ieraudzīja mani, it kā es būtu kaut kādi saistīts ar šo nešķistēnu. Bet ko tu darīsi? Vucīte bij jaunās saimnieces mīlule, un man bij jāizturas pret viņu gandrīz kā pret cilvēku.
Ganības man bija plašas. Visur, kur vien nebij plēsts un sēts, es varēju iet ar lopiem virsū. Te es biju vienpus mājām, te atkal otrā pusē. Es ziņģēju un stabulēju, Es spēlēju dažādas spēles, pat tādas, kur vajadzēja diviem būt. Es situ susuriņus, es kāpu debesīs. Viens sviediens bija mans, otrs kāda nezināma «viņa». Es arī griezu un graizīju šo to ar nazi. Es uztaisīju lodi, ar ko Vasaras svētkos ripot. Bet nebija neviena, kas ar mani ripotu te ganos pa celmiem. Tīri jāsmejas!
Trešajos svētkos visi aizbrauca uz tirgu. Palikām mājā tikai mēs divi vien ar veco saimnieci. Māte mani bija atcerējusies un atveda man mazu grāmatiņu ar virsrakstu «Spoku kuģis».
«Lai tev īsāks laiks ganos,» viņa dodama teica.
Cik nu tur tā laika vajadzēja! Es ar lasīšanu tiku galā tanī pašā vakarā, kamēr satumsa.
Tas bija drausmīgs stāsts. Kuģis skrien pa jūru pilnās zēģelēs, un kapteinis ar naglu pierē piesists pie masta. Man šķiet, es vēlāk tiku šo stāstu teicis kā pasaku, un visiem tā patika. Sākuma teikums bija: «Manam tēvam Balforā bij maza bodīte, viņš nebija ne bagāts, ne nabags, viņš piederēja pie tiem ļaudīm, kas neko lielu neuzsāk, baidīdamies pazaudēt to pašu mazumu . ..» Grāmata maksāja piecas kapeikas un bija tiešām to vērts. Tikai, kā jau teicu, nespēja manu garlaicību tur ganību vientulībā mazināt. Es tāpat šā tā blēņojos pēc kā priekš Vasaras svētkiem.
Bieži es kurināju guni. Celmi bija sausi. Izkaltusē miza stāvēja atšiepusies. Es to atcēlu un liku uz gunkura, vispirms norausis melnās skudras, kas zem mizas ņudzēja. Tur bija arī skudru oliņas kā mazi miltu maisiņi. Sveķainās un tāšotās mizas dega sprēgādamas, un, kad nogāja lielie dūmi, kad liesmas vijās vairs ap tīrām, tumši sarkanām oglēm, tad virs tām sijājās vienīgi svelmains gaiss. Liesmas saules gaismā nebij nemaz saskatāmas. Nereti es, pie ugunskura sēdēdams, tinu kādā paplrītī sausas sūnas un mēģināju pīpēt, līdz mēle kļuva jēla un bij jāmet miers.