Reizām, kad balti mākoņi drūzmējās virs galvas, es atgulos augšpēdu un skatījos saulē, kā viņa slīdēja cauri dažādām debešu sloksnēm. Te viņa ielīda kā vieglā •miglā, te kļuva tumšāka, atkal izkāpa gaismā, tad nozuda pavisam. Es gaidīju, kur un pēc cik ilga laika viņa parādīsies no jauna. Vai būs, kamēr aizskailīšu līdz piecdesmit? — Dažreiz iznāca skaitīt līdz simtam, līdz divi simti, tik liels bij mākonis. Bet dažreiz saule iznira pavisam ātri. Iznira, ienira atkal mazliet biezākā miglājā, līdz tad aizsniedza mākoņa sidraboto malu un izlēca zilumā ar tādu spožumu, ka acis man aizkrita cieti. Tad cauri acu vākiem, kas kvēloja gaiši sarkanā krāsā, es vēroju, kad uznāks atkal mākulis. Jā, nu jau sārtums kļuva rožains, mēļš, tad pelēks. Nu varēja droši vērt acis vaļā. Tā man pagāja laiks. Kāda balss jau sauca, lai dzenu mājās. Es uztrūkos sēdus. Visa pasaule izskatījās savādi zaļa. Pat debesis un mākoņi. Lopi jau paši steidzās iet, bet es vēl dzinu:
«Sī mājās, gotiņas, sī mājās!»
Vientulībā apnīkst daudz kas. Cik bieži gan lai skatās mākoņos? Tie kļūst ar laiku garlaicīgi, varbūt pat garlaicīgāki par zilām debesīm. Nevarēja arī ik dienas ņemties ar uguni. Šo to pa tukšu graizīt arī negribējās. Būtu tuvumā bijuši kārkli, būtu pinis kādu ķerbelīti …
Pēkšņi man ienāca prātā laimiga doma. Celmu pašā viņā galā uz skolas pusi bija skaists, apaļš kalniņš — tur es celšu sev mājas! Ne tādām kā te Āriņas tām vajadzēja pacelties, bet gan pēc mūsmāju parauga, uz mata tādā novietojumā: istaba, iepretim klēts, tad kūts puslokā, labi patālu rija. Arī aka, protams, nedrīkstēja iztrūkt.
Aku rokot, es uzgāju zem plānās smilšu kārtas stipru, sarkanu mālu. Tas būs ķieģeļiem, es sev teicu. Varbūt istabu es ceļu ķieģeļu, ne koka, ja materiāls te uz viltas dabūjams. Kā ķieģeļus taisa, es biju noskatījies no žīda Paipka, kad viņš senāk Riekstiņos strādāja. Toreiz rijas krāsne bija sabrukusi un vajadzēja mūrēt jaunu. Es pametu aku un taisīju ķieģeļu metamo.
Ķieģeļiem vajadzēja iznākt spieķu kastītes lielumā. Es izkasīju mālā turpat līdzās akai tādu kā bļodu un sanesu ar cepuri ūdeni no lejas. Tur es mālus mērcēju, mīcīju, liku veidolā un spiedu laukā. Ķieģeļu skaits ar katru dienu auga. Uz prāvākām skaidām, kas vēl visur mētājās no meža ciršanas, rūpīgi noguldīti, tie tur nu varēja žūt un sacietēt. Protams, ka lopi kopš tās dienas, kad darbi tika sākti, kalniņa virsū vairs nedrīkstēja rādīties. Ko ēst jau tur nekā nebija, bet iznīcināt manu pasākumu tie varēja, pāri pāriedami vien.
Kamēr ķieģeļi kalta, es gādāju kokus sijām, spārēm, logu sleņģiem un durvju stenderēm. Es raudziju arī baļķus saimniecības ēkārn. Tepat Jejā auga zaļoksnējas pelēko elkšņu atvasas, jau pirksta resnumā un resnākas, taisnas kā kaņepes un bez zariem. Kad tiem divas malas apstērķēja, tad gan varēja iznākt glītas sienas. Kā sarkani nokrāsotām vajadzēja izskatīties manām trābām …
Pie šo māju celšanas es nostrādāju ar lielu centību visu vasaru, un beidzot — vienīgais panākums bij atziņa, ka ar tik lielu pasākumu es vēl nespēju tikt galā. Tur vajadzēja vairāk zināšanu un arī amata prasmes, nekā man bija. Vajadzēja arī kaut cik darba rīku un par visām lietām lielākas brīvības. Lai kā centos lopus pieturēt savu māju tuvumā, tos tomēr vilināja zālainākas vietas. Un taisni brīžos, kad kaut kas labi padevās, govis tiecās projām un atkal projām. Bet vajadzēja tikai pāris reizas atgriezt, un viņas likās un gulēja, kas bija vēl ļaunāk.
Savu darbu es gribēju veikt slepenibā. Kad viss būs gatavs, tikai tad kādā dienavidā atvedīšu māti un parādīšu, lai brīnās… Bet taisni māte bija tā, kam vajadzēja manā kalnā uznākt pirms laika. Reiz, nākdama no savas mātes, viņa mani bija ieraudzījusi kalniņa virsū gūrājam un uznāca augšā. Es taisni sastingu, vairāk satrūcies kā no kāda briesmoņa.
«Ko tu te blēņojies?» viņa pa paradumam teica, jo viss, ko es no savas gribas darīju, viņas acīs bij pa lielākai daļai blēņas. «Domā, ka tev te kas iznāks?»
«Par ko ne?» es, atmulsis no pārsteiguma, mēģināju runāt. «Vēl jau es tikai gatavoju — vācu kopā kokus, metu ķieģeļus …»
«Būtu labāk mācījies adīt. Noadītu sev zeķines. Stāsta, ka Makšuka Pieterēls strādājot visus meitiešu roku darbus.»
«Makšuka Pieterēls? Tas jau sien arī lakatu galvā, iedams uz skolu, tiklīdz drusku salst,» es centos adītāju nolikt zemāk. «Pagaid vien — drīz viņš bikses pārmainīs pret lindrakiem.»
«Nemaz nešaipies! Nu paskaties pats, kas no tava darba ir. Vai ir redzēts, ka kāds māju taisītu no elkšņiem un vēl no pelēkajiem, kas ir tikai malkas koks. Pat ne malkas, bet žagaru koks. Un vai tie ir ķieģeļi? Satraukājuši kā katrs grāvja dibens, kur sakaltis pliks māls. Tak katrs cilvēks mālam jauc klāt izsijātu granti, kad taisa ķieģeļus vai grib ko mūrēt. Un tad min ar kājām, jo tā vislabāk mālu var samīcīt.»
Viņa paņēma vienu ķieģeli un pārlauza pirkstos.
Tas bija pirmais spēriens manai pašapziņai. Man sāka zust ticība, un pēc tam es pret visu sāku izturēties ar aizdomām, vai tikai atkal nav kas aplam darīts.
Ķieģeļus es vairs nemetu, jo tie patiesi sprēgāja, saulē kalzdami. Izmēģināšanas labad es no gatavajiem mēģināju kraut tādu kā Ķīnas mūri. Tā bija gluži glīta siena. Bet pēc liela lietus atradu to notecējušu, apaļīgiem stūriem. Visapkārt zeme bija apnesta ar māliem. Laikam jau tāpēc tos ķieģeļnīcās dedzināja. .. Šis darba posms bija priekš kaķiem. Arī aka nederēja. Tā bija pielijuši gan un stāvēja gandrīz pilna, tikai ne ar dzidru ūdeni, kā biju cerējis. Ūdens rēgojās sarkanīgi dzeltens kā kaut kurā māla bedrē. Mātei bija taisnība: blēņas vien es te darīju. Atkāpties tomēr bija grūti. Vismaz istabu vajadzēja uztaisīt. Neiznāca ķieģeļi, saplaisāja baļķi — labi; es tagad ņemšu pavisam ko citu. Tur bērziņos lielās mājas galā bij pēc jumtu apsišanas atlikušās skaidas, ko saimniece lietoja iekuriem. Es ik reizas, dzīdams laukā, dažas pasitu padusē un būvēju koka istabu. Savu mazo cirvīti es tagad pārvācu uz ganībām, kur tas glabājās zem bieza paegļu krūma. Lai ko tēstu vai cirstu, cirvītis bija daudz par neasu, bet šķelt ar viņu varēja labi, un es saplēsu skaidas triju pirkstu platumā, lai varētu lietot kā baļķus. Es mēroju un griezu pakšus, glītus veclaicīgos pakšus, kas izskatījās kā īsi krustiņi. Kad pirmais vainaks tika nolikts, es ieslēiu stenderes durvīm. Kad nāca augstāk, tāpat ieliku izrenētus logu sleņģus, kuros ielaidu baļķus ar tapu. Sienas turējās stingri. Kad augšā tās vēl tika sasietas ar sijām, patiesi tā bij kārtīga celtne. Vēl vainaks virs sijām, tad varēja sliet spāres. Maza sastomīšanās iznāca ar ģēvelēm. Es nezināju, kā īsti jumta galus nošļaubt. Beidzot tomēr izdevās to kaut kā veikt, savienojot pašas galējās spāres ar tādu kā sijiņu ap jumta pusi, tad vēl ar vienu īsāku uz puses augstāk, uz kurām tad uzguldīju tievas spārītes. Nu vajadzēja tikai apkāršot un jumt.