Bet es netiku līdz jumšanai. Nezināmi ļaundari bij
manu mītni nopostījuši līdz pamatiem. Asaras man saskrēja acīs, un es ievaidējos, ieraudzījis tikai pelnu čupiņu staltās istabas vietā. Ja gan, staltās, jo nule, kad tās vairs nebij, tā sāka pieņemties skaistumā.
Nevienam par savu zaudējumu es negribēju gausties. Es gaidīju, vai māte kādreiz kaut ko neieminēsies. Man bija aizdomas, ka varbūt viņa izjauca manu blēņošanos, grozīt gribēdama manu prātu uz kādu derīgāku darbu.
Nē, māte tā nebija. Tam es atradu pēc kādas nedēļas skaidru pierādījumu: mana aka bija piegānīta…
«Berģīšu gani! Miks un Janks!» es balsī sev uzsaucu un apņēmos nekad vairs ar tiem nerunāt.
Neizdošanās ar pirmo māju varēja gan mani pamudināt dzīvē nostāties pret celtniecību kritiskāk. Man nevajadzēja censties būvēties. Bet it kā pats nelabais pēc pāris gadu desmitiem mani dīdīja celt īstu dzīvojamo māju Pļaviņās. Karā nezināmi ļaundari to pamatīgi sašāva. Nu vajadzēja likties mierā. Nē, es savedu visu pilnā kārtībā, lai pēc pāris gadu desmitiem to pamestu, jo bija jālaižas uz citu pusi. Nu bija patiešām reiza atteikties no būvēšanām; bet Ropažu ciemā es ķēros atkal pie pusgatavas trābas, lai pārvērstu to par ērtu un izskatīgu mītni. Bet kas zina, vai Berģīšu Miks vai Janks arī tur nav jau paspējis māju nodedzināt un piegānīt aku .. . Bet ko es? Nonācis svešumā, vecumā un trūkumā, es vēl joprojām kaut ko ceļu. Vispirms es šeit uzbūvēju miniatūru mājiņu vistām, tad nojumi malkai. Nākotnē gribu vēl uztaisīt būdu sivēnam. Visu pats ar savām rokām, ar tikpat primitīviem darba rīkiem kā toreiz Āriņu celmos. Un varbūt tikai tāpēc, lai pārvarētu smago vientulības sajūtu.
ZVEJA
Ik vasaras melderis atvēra uz nedēļām divām brīvslūžas, lai ļaudis, kam pļavas pienāca pie upes, dabūtu ievākt sienu. Ļumīgie krasti tad pacēlās, upe saraucās šaura un sekla. Zivis, lielajā ūdenī savairojušās, varēja tīri vai ar rokām ķert.
Mūsu saimnieks rentēja zvejas tiesības gabalā no sudmalām līdz Markadānu tiltam. Taisni līdz turienei sniedzās atboda. Šai daļā iekrita arī Salātes grīva, līdz Sleķu tiltiņam. Kad nu šovasar upi nolaida, mēs posāmies uz zveju gandrīz visa māja. Kādi vien zvejas rīki vecajam Pricim ilgajos gados bija sagādāti, tagad tika laisti darbā.
Atkal mūsu apmešanās vieta bija Cukuli, kur stāvēja metenis un laiva, kaut gan tā šoreiz nebij vajadzīga. Mēs izbraucām ar mazu dieniņu. Ja gan, mēs braucām ar zirgu, jo kas gan lielo, velkamo tīklu, kam septiņām asīm katrs spārns, varēja uz muguras aiznest? Bet nebija jau tīkls vien. Ratos bija kastes, maizes kule, bezmēns, dažādi koki un kārtiņas. Kad saimnieks iesēdās ratos un viņam aiz muguras vēl stāvēja divi uzslieti dukuri kā būdas, mums neatlikās vietas, kur visiem uztupties. Miks tāpēc teica tēvam:
«Brauc vien viens, mēs ielocīsim kājas.»
Tā mēs visi trīs — Māruks, Miks un es — gājām kājām, būdami vislabākajā omā. Mugurā mums bij visvecākās drēbes, kādas vien varēja sameklēt. Kājās kaut kā aizvārstītas zeķes, pastalas ielāpu ielāpiem. Bikšu gali pieauti, lai gadījumā vēži nerāptos gar stilbiem augšup. Arī Mārukam bij vīra bikses kājā un mugurā viņa svārki tik garām piedurknēm, ka tikai pirkstu gali rēgojās laukā. Trūka tikai cepures, un būtu gatavs čigānēns. Lakatiņu viņa bija apņēmusi cieši ap galvu un sasējusi pakausī ar divifem mazgiem. Vīrieša drēbēs viņa izskatījās daudz mazāka, nekā patiesībā bija, iešana likās neveikla un ērmīga. Kad Miks viņu pazoboja, viņa tīšām iesprauda rokas sānos un iedama uzdancoja tik streipuligu danci, ka mēs smējāmies saliekdamies, un Miks tikai noteica: «Gatavais putnu biedēklis!»
Cukulos mēs iegājām reizā ar braucēju. Tur sētsvidā mūs jau gaidīja divi gari tēviņi. Vecāko saimnieks uzrunāja:
«Nu, Skrābān, pamēģināsim atkal!» No viņu sarunas varēja noģist, ka Skrābāns nenāk pirmo reizi palīgā pie zvejošanas. Jaunāko viņi sauca par Pēteri. Tas, bez šaubām, bija Skrābāna dēls, jo izskatījās uz mata pēc vecā. No kurienes un kas viņi, nebij mana darīšana; man pietika ar to, ka viņi tur bija, un Miks, pret Māruku pagriezies, sacīja:
«Tie dūrēs visos atoros. Es jau ar savu augumiņu turēšos tikai pie skalbju saknēm.»