Upe nu bija pavisam citādākā neka pavasarī. Elksnis, pie kura toreiz laiva stāvēja piesieta, tagad atradās labu gabalu nost no krasta. No stiebriem un skalbēm varēja skaidri redzēt, cik augstu bija stāvējis ūdens pirms upes nolaišanas. Nu tas bija gandrīz cilvēka augumu zemāks. Stiebri klaupāja, ūdenszāles bija stipri nolikušas pa straumei, ūdens tās strauji locīja.
Kamēr saimnieks novietoja zirgu, vīri ar meteni un tīklu bradāja jau pa upi. Viņi uzmeklēja īsto vietu, kur iestiepa meteni šķērsām pa visu upi. Tad brida atpakaļ uz tiklu, kas mirka ūdenī vēl satīts. Nu viņi to šķetināja vaļā, izplēta abus spārnus un tad vilka pa straumei, turēdamies gar pašu malu. Vietām ūdens zvejniekiem bija tikko līdz ceļiem, bet, kur stiga, viņi iegrima pat līdz krūtīm un gūstījās vien. Kokus, pie kuriem bija piestiprinātās tīkla virves, viena augšā, otra lejā, sauca par kumeļiem. Bij jocīgi dzirdēt, kad saimnieks, no krasta skatīdamies, tīkla vilcējiem sauca, kad tie iegrima līdz padusēm, lai tikai spiežot kumeļu pie zemes. Vilcēji bij Miks un vecais Skrābāns. Jaunais to vien uzmanīja, kur tīkla plūdi sāka slaistīties. Tas nozīmēja, ka apakša bij aizmetusies aiz kāda akmeņa vai čara. Tad viņš steigšus brida, lai tīklu atbrīvotu. Seklumos viņš to izdarīja rokām, bet dziļumos ar kājām. Lomus viņi netaisīja garus. Pavilka soļus piecdesmit un ņēma kopā. Zivju tīklā bija daudz, bet dažreiz metenī vēl vairāk nekā tīklā. LJn taisni tur tās lielākās. No tīkla, kas nāca virsū, viņas bijās un muka; bet metenis stāvēja zālēs kluss un mierīgs, mazliet neskaidrajā ūdenī pavisam neredzams. Tikai resnie liekači blāvoja kā rets režģis. Tam varēja bez bēdām šauties cauri. Zivs skrēja un palika, saliekusies puslokā, šaurā, mīkstā kulītē. Ne vairs uz priekšu, ne atpakaļ …
Katram zvejniekam kaklā bija prāvs maišuks, arī jaunajam Skrābānam, jo pie tīkla saņemšanas viņa pienākums bija vilkt apakšas virvi, ar to darot tīkla spārnus muldai līdzīgus. Kulēs viņi bāza noķertās zivis, pie žaunām turēdami tik cieti, ka līdaku rīkles bija redzamas. Kad bijām tā noskatījušies izvelkam lomi trīs, mums pietika. Tad arī mēs sākām zvejot savējā vīzē abi ar jauno saimnieci.
Mūsu rīcībā bij abi dukuri. Es biju pilnīgā nesaprašanā, kā ar tādu trīsstūri bez ieģerles, kur zivis tikpat labi varēja iziet kā ienākt, var ko noķert, bet viņa teicās ne vienu vien reizi minuši vēžus pie Saukajāņiem, un dažreiz gadījies iemīt arī pa zivij. Viņa mācīja mani:
«Tagad šitā. Pirmām kārtām — turēsimies aiz viņiem, lai neesam pa kājām, jo īstiem zvejniekiem nepatīk, ka šādi tādi maisās apkārt. Sūdu mēs noķersim, bet savs prieks mums būs. Liksim zivis manā kulītē, vēžus tavā. Vēži ir vieglāki. Kopā laist nevar, jo vēži zivis saknaiba, un tad tās nav vairs smukas. Tagad skaties! Dukurs, pie stīpas turot, cieši jāspiež pie dibena, lai zivs netiek pa apakšu cauri. Šitā! Liec tu manam blakus, pavisam klāt. Tā, tā! Es turu ar kreiso roku, tev tātad iznāk turēt ar labo, jo mums jāapņem tāds kā riņķis. Nule gulsties labi krietni uz stīpas, citādi tīkla mute var paslieties uz augšu, un laid kreiso kāju ar līkumu kā taustīdams, cik tālu vien var sniegt. Izmīdi zāles no vienas vietas! Pirkstus turi uz tīkla dzijām! Tā var just, kad zivs pieduras. Tad strauji jāceļ dukura šis gals uz augšu, citādi zivs šaujas atpakaļ un laukā ir. No sākuma neveiksies, bet gan jau iemanīsies.»
Es, klausīdamies šai pamācība, sevī domāju, — kad visas saimnieces tik pamatīgi visus ganus un ganes apmācītu visos pienākumos, tad gan neprašu pasaulē nemaz nebūtu. Kas tur nu bij ko neiemanīties pēc tik pareizas izskaidrošanas. Pēc nedaudzām likšņām, meņģēšanām un celšanām man jau bija kulītē daži vēži. Zivs vēl negadījās arī manai skolotājai, bet cerības mums abiem bija lielas, jo tik daudz bija dzirdēts par zivju kalniem, kad upe bija nolaista.
Saule cēlās arvien augstāk, un drīz neviena koka ēna negulās vairs uz upes. Galva un pleci mums karsa, bet lejas galu apņēma vēss ūdens. Dziļāk par jostas vietu mēs nebridām, jo nemācējām maut un baidījāmies. Nebij arī vajadzīgs, jo dziļākās vietas bija skaidras, un
kaidrumos taču zivis neuzturējās. Mēs turējāmies, kur zāles, gar skalbotām vai stiebrotām malām, kur bija atvari. Pa jokam vien, kā blēņodamies mēs līdz pusdienai bijām saķēruši diezgan daudz. Vēžu kule bija pilna. Zivis saimniece vērtēja uz mārciņu desmit. Asari, raudiņas, vēdzelītes, daža līdaķele šaudekles lielumā. Ko tur vairāk varēja gribēt? īstie zvejnieki un saimnieks mūs pat uzlielīja, kad sasēdām krastā ieturēt maltīti.
Nu jau saule stāvēja pavisam augstu debesīs. Laiks bija karsts, bet mēs nemeklējām pakrēšļa, jo bijām slapji. Mēs sēdējām pilnā saulē un no lielas cibas cēlām uz maizes sviestu un biezpienu, jo, tā bradājot, visiem bija neganti iegribējies ēst.
Vecais saimnieks nebija pat kājas saslapējis. Viņš aizbildinājās ar vecumu, ar bailēm no apsaldēšanās, jo jaunnedēļ bij tirgus diena. Viņš savā mūžā bija diezgan zvejojis un ieņēmis par zivīm dažu skaistu rubuli. Nu viņš tikai staigāja pa krasta virsu, reizām apsēdās, pat atlaidās zālē augšpēdu. Bet, tiklīdz cēlās, atrada iemeslu diezgan, par ko pabārties, vai vismaz uzspieda savus padomus, jo reti kad notika pēc viņa prāta. Bet ne jau rāties vien viņš prata. Pie maltītes viņš izvilka no maizes kules zaļu blašķi ar spēka zālēm, un, kad to pret sauli pacēlis paklunkšināja, tad vecais Skrābāns uzreiz nodūra acis, lai neredzētu neviens, ka viņam briesmīgi gribas. Bet viņam gribējās gan. Jo, kad blašķe bija vairāk reižu gājusi no mutes uz muti, neviens cits nebija kļuvis tik možs un tik dūšīgs.
«Tagad var briet kač ellē!» viņš iesaucās un ar lielu blūkši iesviedās upē, lai ķertu atkal, kumeļu'un vilktu.