Mēs ar saimnieci nebijām blašķi ne rokā paņēmuši, varbūt tāpēc mums likās, ka pietiek dukurēt. Kad bijām devuši to zināt saimniekam, saņēmām rīkojumu tādā
gadījumā iet uz Čukuliem, sajūgt zirgu un braukt šurpu. Zvejniekiem jau kules sākot plecus novilkt. Neesot ari labi, ka zivis, kas nobeigušās, ilgi skalojoties pa ūdeni. Izskatoties bālas, tā kā vecas, neviens žīds tādas lāgā negribot pirkt.
Kad mēs bijām zirgu atbraukuši, saimnieks kliedza zvejniekiem, lai nākot malā. Tie atnāca un izbēra zivis zālē zem vītola. Nu tikai īsti bija redzams, cik daudz to bija un cik dažas lielas. Labu brīdi mēs tā stāvējām priecādamies, tad zvejnieki plānām kulēm aizgāja atpakaļ, bet mēs sēdāmies pie zivju kaudzes un šķirojām pēc saimnieka norādījumiem:
«Visas līdakas iet pārdošanā. Tāpat sapali, asari, raudas, plauži. Līņi un vēdzeles paliek pašiem, jo žīdi neēd zivis, kam nav zvīgznu.»
Mēs ar Māruku paklausīgi šķirojām, bet saimnieks krāva zivis kastēs kārtīgās rindās, likdams pa starpām sausu zāli. Līdakas nāca par sevi, citas kopā, tikai pēc auguma divās šķirās. Arī viens asars bij tik liels, ka mums gribējās zināt, cik smags tāds varētu būt. — Tas bij tik iespaidīgs svars, ka es vēl tagad atceros, kā viņš gulēja, žaunas pa reizai pavērdams, visas spuras saslējis, resns kā klucēns, nesamērīgi rnazu galvu, strīpainiem sāniem, melns ar zaļi zeltainu.
«Zini ko, vedekla?» saimnieks teica, kad mēs nebeidzām asari slavēt. «Nedosim šito kukaini žīdiem. Liec pie vēdzelēm!»
Un mēs ielaidām asari pie māju zivīm.
Bet visu laiku, kamēr mēs šķirojām, mums nemitīgi vajadzēja kauties ar lapsenēm un lielām, zilām mušām, kas lidoja lielā spietā un metās uz zivīm, tīkodamas iespļaut tām tārpus žaunās.
Kad kastes bija vezumā un rūpīgi nosegtas, to pašu mušu dēļ saimnieks ierausās ratos un uzšāva melnim,
nosolīdamies ap launaga laiku būt atpakaļ. To viņš varēja gan izdarīt, ja brauca tepat Slēķu tiltiņā pāri Salātei, gar Kundarātiem, un ja izdevās zivis ātri izdot.
Bet nu mēs izvilkām no maišeļa mūsu asari, lai apskatītu vēl pamatīgāk.
«Vai tu biji tādu redzājis savā mūžā?» saimniece man vaicāja.
Es purināju galvu.
«Es arī ne!»
Nometusies knūpu, viņa atspiedās ar elkoņiem uz zemes, ielika galvu rokās un skatījās un nevarēja vien atskatīties. Tad viņa pieliecās zivij gandrīz klāt un teica:
«Kas tevi, zivtiņ, izrotāja tik skaistu?!»
Tad viņa trūkās augšā, pakliedza zvejniekiem, kuri patlaban taisījās nozust aiz krasta nobrukuma, un pateica, ka tēvs aizbraucis un teicies būt ap launaga laiku atpakaļ. Un vēl viņa kliedza:
«Dukuri paliek te uz krasta. Mēs aizejam uz mājām. Vakariņām es cepu zivis!»
«Labi, labi!» Miks atsaucās.
Mēs steidzāmies mājās tāpēc, ka zivis tīrīt nebij nekāds īslaicīgais darbs. Saimniece domāja, ka lielais asars viens pats aizņemšot veselu pusstundu. Lielus asarus nevarot vis noskuit ar naželi kā citas zivis. Tie jātīrot ar rīvi vai vēl labāk ar kādu asu akmeņa škatnbu .. .
Bet Āriņu māte zināja vienkāršāku, vēl daudz vieglāku paņēmienu. Viņa ielika uz pusminūti zivi verdošā ūdenī, un zvīgznas nogāja kā kokam miza gramzdu laikā. Lūk, ko nozīmēja būt vecam un pasaulē daudz ko pieredzējušam!
Vai zvejnieki pārbrauca vakarā, naktī vai otrā rītā,
es nemāku pateikt. Vakarā vecā saimniece palika viņus gaidīt ar pilnu bļodu saceptu vēdzeļu. Jaunā saimniece iegāja savā aizkrāsnē reizā ar manu māti. Tad es vēl nebiju aizmidzis. Bet, kad aizmigu, gulēju tik cietu miegu, ka nedzirdēju ne ratus rībam, ne cilvēkus runājam. Un viņi taču bija ēduši un pilnā balsī stāstījuši gan par zveju, gan par izdevīgo tirgu tur Sulainišķas, gan par visu citu, kas ar šo dienu sakarā.
SKOLOTĀJS BRŪTĒJAS
«Tak nezi ko tas skolas kungs te vai ikdienas garām skraida?»
«Gan jau kādas darīšanas Ķesteros vai pie mācītāja. Varbūt palīdz vecajam Regūtam. Tas pieņem saimnieku bērnus vasaras skolā.»
Tā un mazliet citādāk ne vienu vien reizi mūsu mājās sprieda, kad skolotājs bij atkal redzēts pa robeža grāvja virsu aizdrāžamies vai nu uz vienu pusi, vai uz otru. Vecais saimnieks tomēr bij par visiem apķērīgāks un reiz sacīja:
«Nav ne Ķesteri, ne mācītāja muiža, kas viņam nedod miera. Gan jau kaut kur velk kāda valdšņepe, ko viņš grib dabūt rokā. Ķesteros pašulaik nav neviena skolas bērna, jo ir suņu dienas. Un, ja arī būtu, tad mājās paša dēli slaistās — Kārlis un Vilis. Tie māk varbūt vēl labāk vāciski par mūsu Jurkaucku, jo turas pie vāciešiem. Vāgneram arī ir tikpat kā suņu dienas. Jaunieši iesvētīti, precēties vasarā nevienam nav vaļas, mirušos izvada kaut kurš pērminderis. Mācītājam tikai atliek svētdienā sprediķi noteikt, tad var visu nedēļu sēdēt kambarī un pīpēt garu pīpi, kādu viņam piesliets pilns kakts kā ar vēzdām. Nē, nē! Būs, kā es teicu.»
Ar ko tad šis diezi varētu tā brūtēties?» vecā saimniece minēja.
«Ķesteru preilenes visas tādiem plāniem deguniem un īsiem zodiem. Anna būtu tā izskatīgākā, bet tā jau labi gados. Kas no Lules iznāks, nevar zināt. Tai kleitine, kā jau kungu bērnam, vēl līdz ceļiem un mati vaļa. Sudmalniekam nav nevienas meitas. Krodzinieki — visi žīdi. Varbūt Krauzem, Pilkalnes ķieģeļniekam? .. .»
Cik maz gan mēs savās mazajās Āriņās zinājām, kas r.otika ārpus mūsu celmiem! Minēšana turpinājās.
«Vai tad nevarētu būt kāda saimniekmeita?» jaunā saimniece sacīja. «Tepat Krimtalānu. Un kur tad Svājānu Līze! Tā ari liek cepuri un spēlē tejāteri.»
Vecais saimnieks garži nosmējās, tad teica gala vārdu:
«Neviens kārtīgs gruntnieks nelaidīs savu bērnu pie tāda skolmeisterīša, kas šodien šeit un rītu teit.»