Visas gudrošanas pēkšņi izbeidzās, kad kādā svētdienā skolotājs Jurkovskis tika baznīcā pirmo reizi uzsaukts. Uzsaukts tepat ar zvanītāja — baltbārdainā Bakmaņa meitu. Ko tur nu varēja teikt vai gribēt, — tāds ar tādu saderēja. Paskolota viņa bija, mācēja vāciski, pat klavieres spēlēja, un — par visām lietām — cepure viņai bija.
Nu arī es izkritu kā no mākoņiem. Es skaidri atcerējos, ka pavasarī, mūs no skolas atlaižot, skolotājs teica taisni šādiem vārdiem:
«Rudenī, bērni, jūs atradīsit skolu pavisam citādu. Man būs otra puse.»
Toreiz es nesapratu, ko tāda otra puse varēja nozīmēt, — tagad bija skaidrs: skolotājs negribēja tā pa prastam pateikt, ka ņems sievu jeb precēsies, bet negribēja arī slēpt, kas ar viņu notiks. Jau es visu laiku viņu biju vērojis tā staigājam, nu piegriezu vislielāko uzmanību. Jāsaka, ka skolotājs bija priekš manis visievērojamākais vīrs. Jau viņa lielā auguma priekšā es biju kā īkstītis. Soļus, ko viņš spēra, varēja tikai apbrīnot. Mani divi! Lielo grāvi uz Kviču robeža viņš nekad nešķērsoja pa pārmesto kārti kā citi, bet pārlēca. Un bez ieskriešanās! Dažreiz es dzirdēju viņu svilpojam. Daživiz viņš skaļi dziedāja savā dziļajā basā, svārkus pār elkoni pārkāris, cepuri rokā nesdams. Dziesmām nebija vardu. Bet reiz viņš dziedāja ar visiem vārdiem «Ak .leruzaleme, modies!» tik vareni, ka ši meldija man visu dienu dunēja ausīs un es to pastāvīgi dudināju līdz, ja ne dzirdami, tad domās. Viņš bija ne vien liels, stiprs, labs un gudrs, viņš varbūt bija pat svēts cilvēks, šis skolotājs.
Tā kā skolai bija liels ābeļdārzs un nāca gatavi vasaras āboli un bumbieri, bet skolotājs ik dienas gāja apciemot savu izredzēto, tad bieži rokā viņam bija prāvs kurvītis ar augļiem. Reiz es gadījos tik tuvu pie c.elītes, ka viņš mani pasauca un iedeva dažus. Aboļi vai cauri spīdēja, un bumbieriem bij gardāka smaka par medu. Nē, tāda skolotāja kā mūsējais vajadzēja meklēt. Es sarku, jau viņu uzskatīdams, bet, kad vajadzēja kādu vārdu teikt, vaigi man taisni kvēloja.
Kādi tad bija citi skolotāji? Atnācēji no citiem novadiem gan zināja stāstīt, kad skolā brīvstundās sākām runāties. Tā Susējas skolas Staģis sitot ar 1 i nejā li pa nagiem tā, ka asinis izsprāgstot, par to, ka daiļi nerakstot vai kleksējot burtnīcas. Bet vai tad visi var tūlīt iemācīties daiļi rakstīt! Un kur tev negadīsies klekse? Kas atnāca no Pilkalnes skolas, teica, ka Skuškis par blēņdarbiem liekot stāvēt uz plikiem ceļiem pusstundu un pat stundu. Dažreiz pat vēl zirņus paberot. Ai, ai! Mēs klausījāmies un neticējām. Zināms, kad sadusmojās un bijām pelnījuši, arī mūsējais kādreiz uzgāza ar pletni, bet tas notika reti. Un nemaz jau nesāpēja, jo siksna bija plaukstas platumā. Tikai paskats un lielais plīkšķis biedēja, citus vairāk nekā peramo.
Nē, nē, — otra tāda skolotāja nekur nebij! Tam pašam Susējas mēglim vajadzēja algot palīgu, jo pats nevarēja iemācīties krieviski. Mūsējais turpretim izrunājās ar rusku zāģeriem kā tīrais krievs, ar vāciešiem pa vāciskam, ar Sulainišku žīdiem žīdiski: «Gomel, gomel!»
Tagad, kad skolotāja staigāšanas iemesli bij kļuvuši zināmi, es raudzījos ar citādākām acīm nekā agrāk. Es likos it kā mazliet dalībnieks tai lietā. Un, kad reiz ieraudzīju viņu nākam kopā ar slaidu, jaunu sievišķi, uzreiz zināju, ka tā tā otra puse. Es aizstāju aiz paegļu krūma, lai netiktu ieraudzīts, un novēroju gājējus visos sīkumos. Es biju tik tuvu, ka būtu visu dzirdējis, ko viņi runā, bet viņi gāja klusēdami. Viņi bija saķērušies, lika vienādus soļus, gāja un aizgāja …
Līdz ar viņu nozušanu aiz alksnāja man tāds kā smagums uzmācās sirdij. Kaut nu tikai skolotājam kaut kas neatdruptu no viņa labuma, šitā tik cieši kopā staigājot ar meitieti. Kas zina, vai viņa būs tāda pati kā viņš. Bija jau redzētas tādas jaunas sievas. Te tīrais eņģelis, te — neesi vēl apgriezies, jau gatavais sātāns. Jā, kad būtu kā mūsu Māruks, tad jau nebūtu ko brēkt. Bet kāda tad bija Praimaniete? Tā gribēja izdzīt vīram visus netikumus vienā dienā: «Nepīpē! Nedzer brandavīnil Nekrāc!» Vai šī te nebūs tikpat asa un skolotāju nemocīs ar visādiem sīkumiem? Vai viņš vairs varēs būt pret skolas bērniem tik labs, kur viņa labumu valkās vēl arī šī sieviete? Un nevar zināt, kā mums viņa būs jāuzrunā — par cienmāti, gaspažu, madāmu vai kā citādi. Par skolotājieni jau katrā ziņā ne.
Pamazām manas domas gaišojās. Citā reizā, kad viņi garām gāja un es dzirdēju viņus runājot un pat smejoties, tad man likās, ka viņi nav ne gudrāki, ne smalkāki par citiem cilvēkiem un tāpēc var justies tikpat laimīgi kā visi, kas taisās precēties vai ir tikko apprecējušies. Viņi tāpat knakstīsies, gultā sēdēdami, kā Praimaņu pāris tur Valašiņās. Viņa tik ilgi neliksies mierā, kamēr kaut kas sametīsies, par ko būs jāsāk suslāt. Tad viņš pagriezīs viņai muguru, un viņi staigās ilgu laiku, ne vārda nerunādami, jo būs saskaitušies.
Citā reizā es piegriezu visu uzmanību vienīgi brūtei. Vispirms viņas augumam. Kādu sprīdi zemāka par skolotāju. Mali gaiši, bet ne dzelteni, uz pieres nocirpti kā visām jaunkundzēm, bet pakausī sagriezti lielā žūpā un dasprausti ar kaula adatām. Galvā salmu cepure ne visai platām maļam. Ap cepuri melna bante. No vaiga pavisam glīts meitietis. Mugurā balta jakiņa gluži īsām piedurknēm. Apkaklīte atliekta, un zem tās stūriem melna šleipīte. Pelēki lindraki bez bodes, tikai labi zem ceļiem divas šauras, melnas bantes un zem tām viena kārta kroku. Kurpes spīd un laistās. Nekā ko vēlēties, nekā ko skaust! Ja tādu otru pusi skolotājs sev prata izvēlēt, tad gan visa pasaule varēja tikai priecāties.
Tāpēc jau viņš pats arī negāja laipā pāri platajam grāvim, bet lēca, jo prieks viņu nesa pa pusei pa gaisu. Tāpēc viņš iedams svilpoja un dziedāja «Ak Jeruzaleme, modies!» Tāpēc nesa kurvī ābolus un bumbierus.