ĀriŅu mĀte aiziet
Bija tā uz rudeni, katrā ziņā vasaras otrā pusē. Vecā saimniece staigāja tada sasirgusi, vēl vairāk elsdama, nekā parasts, līdz kādā dienā nemaz nekāpa no gultas. Viņa gulēja platajā vietā, ne ar vienu cilvēku vairāk nerunādama kā tikai «jā» un «nē» un reizām smagi kāsēdama. Vakaros saimnieks noģērbās un palida zem segas slimniecei līdzās, tāpat klusēdams. Mēs ar māti runājām čukstus, ja bija kas runājams. Arī jaunos tur aizkrāsnē nemaz nejuta. Rītos, dzīdams lopus laukā, es domāju, — varbūt pusdienā viņa vismaz piecelsies sēdus. Smaga, ļoti smaga bija tāda klusēšana visā mājā. Šis klusums arī laukā it kā atsaucās. Neviens lāga putns vairs nedziedāja. Tikai ieķērcās kāda vārna vai žvadzēja jaunās žagatas, kas bija izvadātas tepat Dekšņu birzī. Kaimiņos ierējās kāds suns.
Kad dažas dienas visi bijām staigājuši kā uz pirkstu galiem, mana mate jaunajai saimniecei teica, pie akas ūdeni smeļot:
«Diezi, diezi vai tā māte vairs celsies …»
«Kāpēc tu tā domā?» saimniece atņēma. «Miks saka, ka viņai tāda guļšņāšana esot parasta lieta. Kas viņai ko neatpūsties? Es jau visu padaru.»
Mana māte lēnām grozīja galvu. Viņai bija savs pamats domāt citādi. Viņa sacīja pavisam zemā balsī:
«Pienāk jau kaut kuram pagulēt. Bet viņa neatpūšas. Viņa acīm redzot sakrīt. Paskaties, cik lūpas viņai plauas, deguns tiek ar kupri, un acis palien zem ii/acim.»
«Nerunā tā, Iev, — man paliek bail! Vai tad tūlīt, Ienākušam sava dzīvē, man būs jāsaduras ar nāvi? Tā nebūtu laba zīme.»
«Ej pjuške, ej!» mana māte atsacīja. «Cilvēki dzimst un mirst, kā viņiem nolikts. Var jau būt, ka viņa ceļas, bet es neticu. Ja tik vecs cilvēks piecas dienas tikai purina galvu, kad viņam piedāvā ēdienu, un nesūdzas par sāpēm, tad vari būt drošs, ka mirs. Tu redzēsi vien.»
Mēs ar Māruku saskatījāmies, un es redzēju, ka viņas vaigi kļuva balti. Viņa nodrebinājās un aizskrēja uz kūti. Arī es noskurinājos, un, kad gājām istabā, es nejauši biju ieķēries mātei lindrakos, kā mazs kad biju.
Mana māte nebija maldījusies. Tās pašas dienas vakarā saimnieks negāja gulēt, bet, pievilcis pie gultas krēslu un uzlipinājis garu sveci uz gultas stakles, apsēdās, lai lasītu grāmatu. Man likās, tā bija dziesmu grāmata. Mēs aizmigām, bet viņš bij nosēdējis visu nakti cauri. Sveces mazs galiņš vēl gaismoja istabu, kaut gan logos arī jau sārtojās blāzma, kad mūs uzmodināja balss, kā no pazemes nākdama:
«Celieties, māte aiziet!»
Saimnieks bija pavēris palagu tur aiz krāsns un sauca dēlu un vedeklu.
Pirmajā brīdī, kā jau vēl ar miegu kaudamies, es neapjautu, ko tas nozīmē, un mātei prasīju:
«Kur viņa ies?»
Bet tūlīt arī bez atbildēšanas zināju, ka nu slimā māte aiziet uz viņu sauli. Bez mudināšanas es biju no gultas laukā, jo māte jau ģērbās. Reizā ar jaunajiem saimniekiem mēs nostājāmies pie gultas un redzējām veco saimnieci vēl dzīvu. Viņa mierīgi gulēja un mitrām acīm vienaldzīgi raudzījās griestos. Arī mute bija vaļā.
Viņa elpoja ar muti, un ik dvašas vilciens gārdza, it kā tur burbuļotu ātri ūdeņi. Rija iestājies tas posms, ko tagad sauc par agoniju, bet kam toreiz nebij cita vārda kā — atvadīšanās. Dvēsele gatavojās atstāt miesas graustu. Saimnieks aizdedza pie sveces tievu skaliņu un ielika to saimnieces izdēdējušajā rokā, lai īsais ceļš līdz jaunajai gaismai nebūtu tumšs. Mirējas pirksti to aptvēra kā putna nagi, nometoties uz sīka zara. Viņas elpa apstājās. Tad saimnieks uzņēma dziesmu, un mes visi klusi dziedājām līdz:
«Kristus man dzīvībiņa.»
Svece uz gultas gala bija izdegusi un nodzisa reizā ar dziesmas pēdīgajiem vārdiem. Un nu mēs redzējām, ka niecīgā sveces gaismiņa nebija vairs vajadzīga. Ausa diena. Ne tikai diena ausa — patlaban lēca jau saule. Liela un spoža viņa meta savu gaismu uz pretējās sienas, skaidri zīmēdama logu rūtis ar ziedošām balzamīnēm uz palodzēm. Es steigšus āvu kājas, lai dzītu ganos.
Bet lielais notikums man neizgāja no prāta līdz pat pusdienai ne uz mirkli. Es biiu redzējis, kā cilvēks mirst. Biju redzējis un zināju, ka gluži tāpat arī man kādreiz būs jāaiziet. Bet tas bija vēl aiz trejdeviņiem kalniem, nezināmā klajumā …
Pusdienā, kad sadzinu, nelaiķe bij apkopta un novietota uz diviem blakus saliktiem soliem klētī pašā vidū. Es to redzēju pa vaļā palikušo vai tīši atstāto durvju šķirbu. Līķis bija apklāts ar plānu palagu pāri galvai un kājām. Vienā acu uzmetienā es uztvēru, kur dusēja krustiski saliktās rokas, kur iezīmējās deguns, ceļgali, augstu paslējušās kāju pēdas. Tad es, savāda stinguma pārņemts, iegāju istabā, apsēdos uz gultas malas līku muguru, kā piekusis strādnieks, Tikai pamazām es atgriezos pilna dzīvē atpakaļ, kad jutu ap sevi to tekam atkal pilnā tecējuma.
Maltītē saimnieks aicināja pie galda arī manu māti šādiem vārdiem:
«Nāc arī tu, īev! Esi palīdzējusi māti apmazgāt un saģērbt. Būsi vedeklai pie rokas ar padomu un palīgu līdz bērēm un bērēs. Lai prātīga, viņa tomēr ir jauna un nepiedzīvojusi tik lielās izdarībās.»
Māte bija priecīga, ka nevajadzēs dienas trīs iet pie sava maizes kukulīša, un atteica:
«Palīdzēšu cik mācēdama un spēdama.» Tā nu darbi rosījās kā paši no sevis. Ikreiz, kad es sadzinu lopus, bija daudz kas noticis. Vecais saimnieks, tikko pārbraucis, paēdis, izbrauca atkal uz otru pusi. Viņš brauca radus un kaimiņus bērēs prasīt. Nu nevarēja iztikt ar trim četriem cilvēkiem kā dažkārt kristībās vai kāzās. Vajadzēja, kas dobi rok, kas ved, kas nes un kapā ielaiž. No visiem, ko aicināja bērēs, vedekla lika palūgt, lai iedod dažus šķīvjus, galda nažus, karotes un dakšiņas, arī glāzes.